Stāmerenietes Silvijas Vējiņas puķu dobi Liepu ielā 1 “Dzirksteles” konkursam pieteica vairāki cilvēki. Šonedēļ, ciemojoties pie astoņdesmit divus gadus vecās kundzes, pārliecinājāmies, ka viņai nemaz nav vienas atsevišķas puķu dobes, jo viss pagalms ir viena vienīga krāšņi ziedoša un zaļojoša dobe, kas iznākusi pat ārpus žoga.
“No agra rīta līdz vēlam vakaram esmu pie savām puķēm. Tās ir gan jālaista, gan nepārtraukti jāravē. Es šo māju patiesībā esmu aizņēmusies no sava dēla Edžus. Nav jau tā, ka man te aug tikai puķes. Pārtikas programma arī jāīsteno, tāpēc man ir arī siltumnīca un dobes gurķiem, kabačiem un citam,” steidz stāstīt Silvija. Liepu ielā viņa dzīvo kopš 1998.gada. Pirmajos gados saimniece audzējusi lilijas. Bijušas vismaz 53 šķirnes. “Es daudz neauklējos. Tās puķes, kas izdzīvo, lai turpina dzīvot. Kam pie manis nepatīk, lai iet. Cik puķu aug dobēs, neesmu skaitījusi. Sākumā lilijas pasūtīju pēc kataloga, bet tagad gan tā vairs nedarītu. Katalogā to ziedi atšķiras pēc krāsām, bet, kad uzzied dārzā, lilijas ir stipri līdzīgas cita citai. Labi, ka man daudz kopjamu kapu, tad ziedus nesu uz kapiem vai dāvinu cilvēkiem,” saka Silvija.
Ņem talkā lāpstu
Raugoties kopējā pagalma krāšņumā, kur ziedi nomaina cits citu, ir grūti pat iedomāties, ka pirms 13 gadiem Silvijai nācies izcīnīt pamatīgu cīņu ar vecām plūmēm, akācijām un mežrožu krūmiem, lai rastu vietu ziediem. “Pirmais gads bija visgrūtākais. Visas dobes pamazām esmu uzrakusi un izveidojusi tikai ar lāpstu. Arī dēls palīdzēja. Cilvēki nāca pie manis ciemos un dāvināja puķes. Tā esmu tikusi gan pie dažādu krāsu flokšiem, peonijām un citām puķēm. Arī Edžu priecē ziedi. Viņš no Rīgas ved dažādas puķes. Viņam ļoti patīk balzamīnes, tāpēc izlēmu, ka tās jāstāda redzamā vietā,” stāsta Silvija. “Pārliecinājos, ka begonijas slikti satiek ar varenajām kannām. Begonijām varēju izraudzīties citu vietu, bet šķita, ka uz kannu zaļo lapu fona tās izskatīsies labi, tomēr tās pamazām iznīkst,” secina Silvija. Kā zaļš mūris visgarām žogam savu ziedēšanas laiku pacietīgi gaida miķelītes, starp kurām pats Dievs esot iesējis madaras. Sūreņu krūms lieliski sader ar balto zvanu taurēm, kā tumšsarkana jūra vējā tikko manāmi viļņojas lauvmutīšu dobe. Pat jāņogulājs ar sarkanajām ogām lieliski iekļāvies dobes kopējā ainavā. Pretī dzīvojamās ēkas jumta malai stiepjas vīteņaugi, ļaujot vaļu rozēm.
Nosaukumus nezina
Silvija, izrādot dobi, bilst, ka visām puķēm nemaz nezinot nosaukumu. Īpaši tām modernajām. “Lielākoties manā dobē ir ziemcietes. Galvenokārt veco laiku puķes, kuras pazīstu jau kopš bērnības. Vesela rinda ir ar gladiolām, kas gan šogad nav tik labi saaugušas, kā citkārt, jo nespēju pienest ūdeni laistīšanai. Viens gan ir skaidrs, ka drīz būs rudens. Rau, jūlija sākumā jau uzziedējusi rudens vēstnese dālija. Domāju, tā nav laba zīme. Būs agrs rudens,” prāto Silvija. Dobē aug dažādu šķirņu dālijas, par kurām gādību esot uzņēmies dēls. Silvija mēģina uzskaitīt, kādas puķes pašai patīk vislabāk. Viņa nosauc gladiolas, lilijas, asteres, bet tad atmet ar roku. Īstenībā jau visas puķes esot skaistas, tāpēc arī tās audzējot.
