Es rakstu tev – vienalga – vecam vai jaunam, laimīgam vai nelaimīgam, mīlētam vai nīstam. Es tik ļoti vēlos tev pajautāt, vai tu kādreiz esi sažņaudzis sirdi delnā gluži kā putnu, lai tā neaizlidotu?
Es rakstu tev – vienalga – vecam vai jaunam, laimīgam vai nelaimīgam, mīlētam vai nīstam. Es tik ļoti vēlos tev pajautāt, vai tu kādreiz esi sažņaudzis sirdi delnā gluži kā putnu, lai tā neaizlidotu? Lai tā aiz sāpēm vai saviļņojuma nemestu kūleņus un nenodarītu tev lielas vai patīkamas sāpes? Vai tev ir bijuši brīži, kad esi juties vienlīdz laimīgs un tajā pašā laikā nezinājis savām bēdām ne iemesla, ne gala? Un tad kā iesprostots tauriņš trīslitru burkā esi mētājies no vienas sienas pie otras. Cauri neesi spējis tikt, tikai atsisties un sasisties. Savainojis spārnus un gaidījis, kad kāds atvērs burkas vāciņu un palaidīs tevi brīvībā. Debesīs, kur ir tava mājvieta. Bet rokas – atbrīvotājas – kā nav, tā nav, un tad saproti, ka to vāciņu vari pacelt tikai pats. Bet vai spēj? Vai uzdrošinies?
Cik dziļas bedres mūsu sirdī izrok ciešanas un skumjas, tik daudz vēlāk tajās ielīst prieks. Nez no kurienes. Ne saukts, ne gaidīts. Gluži kā lietus, kas piepilda visas negludo ielu bedres. Un atkal nāk sausums, pāri staigā tūkstošiem soļu un tevī atkal samīda visus putekļus.
Pēdējā laikā man nācies tik bieži redzēt un satikt cilvēkus, kas nejūtas laimīgi. Viņi jautā, kas vispār ir laime? Vai tāda mēdz būt? Ir tikai ikdiena, pienākums un atbildība. Bet tas, kas vajadzīgs sirdij – tas tauriņš, kas vēlētos lidot – tas ir ieslēgts, un cilvēki baidās viņu palaist brīvībā. Varbūt, ka šis tauriņš pat nav pamanīts.
Es redzēju kādu jaunu, skaistu pāri. Pavasarī un vasarā to ir tik daudz! Viņi gāja viens otram blakus, sadevušies rokās, klusēja un abi smaidīja. Viņi bija laimīgi. Neviens jau nezina, cik ilgi viņi smaidīja un smaidīs. Vai tas tauriņš lidos un dzīvos nedēļu, mēnesi, gadu vai visu mūžu. Bet tajā mirklī viņi bija laimīgi. Viņi ļāvās tam, kas uz mirkli viņus darīja par cilvēkiem, nevis par ikdienas kalpiem.
Tik ļoti gribas skaisti dzīvot! Ne jau pilī, kas rotāta ar zeltītiem vējrāžiem un balkoniem ar baltiem eņģeļiem, ne privātmājā, kuras lielākais lepnums ir debesdzidrs baseins un pareizi nobruģēts pagalms. Ne jau braukt pie jaunākās un elegantākās automašīnas stūres, kas pēc pāris gadiem jau būs novecojusi. Vienkārši – paņemt līdzi mīļākos cilvēkus un doties prom. Vienalga kur. Vietai tad vairs nav nozīmes. Ja jūties labi un saskaņā ar sevi, tad skaisti vari dzīvot gan vienkāršā lauku, gan daudzdzīvokļu mājā. Bet vislabāk – saņemt spēkus, atvērt trīslitru burkas vāciņu un ļaut savam taurenim lidot. Viņš pats zinās ceļu un sava mūža garumu.
