Tu esi iemantojis manu uzticību. Esmu dzērusi no tavu domu kausa – tas pildījis manu dzīvi. Tāpēc nešauboties lūdzu – izved mani, apmulsušo, caur labirintu!
Tu esi iemantojis manu uzticību. Esmu dzērusi no tavu domu kausa – tas pildījis manu dzīvi. Tāpēc nešauboties lūdzu – izved mani, apmulsušo, caur labirintu! Turi mani pie rokas un ved! Kā aklo. Esmu iepazinusi tavu balsi – tā man ir norādījusi ceļu līdz labirintam. Un tagad gribu redzēt ar tavām acīm, just caur tavu plaukstu. Caur šo pieskārienu manī ielīs tavu acu gaisma, tavs saprāts un tava nojauta. Krustšķērsu ejās mēs nozagsim laiku, lai atdotu man gaismu. Lai man apdzisušās debesis izlītu salūtu krāsās un es justu mākoņus slīdam – kā klīstošus sapņus, kuri pulcējas vienuviet, un sarunājas ar zemi. Kā lietus lāses, kuras izraud dzirkstoša dardedze. Kā asnus, kurus briedina devīga augsne, un raisoties ievij mežģīņu palagā.
Es uzticos tavai plaukstai, jo ticu – tu nepievilsi! Un spieķi atstāju ārpusē…
