Tagad, kad Gulbenē mums vairs nav tādas slimnīcas, kāda bija agrāk, ikviens jūt sevišķu trauksmi, kad pēkšņi ir nepieciešama medicīniskā palīdzība. Tā notika arī ar mani, kad piepeši sajutu stipras sāpes vēderā un steigšus meklēju iespēju piektdienā nokļūt pie ārsta pilsētā. Diemžēl man nebija iespējams piekļūt šajā dienā kādam no ginekologiem. Uzzināju dakteres Ērikas Elksnes tālruņa numuru un riskēju piezvanīt. Uzreiz viņa man neatbildēja, bet vakarā aptuveni pulksten 19.00 atzvanīja. Viņa jautāja, kādas ir manas sūdzības. Pastāstīju par sāpēm vēderā. Viņa aicināja mani ierasties pie viņas uz pieņemšanu pirmdien pulksten 8.20. Piekritu, zinādama, ka dakterei patiesībā darbdiena sākas tikai pulksten 9.00. Tātad manis dēļ viņa piekrita darbā ierasties agrāk. Viss tā arī notika, visi izmeklējumi tika veikti, saņēmu arī nosūtījumu analīzēm. Ārste arī izrakstīja zāles sāpju mazināšanai. Norunājām, kad man jāpiezvana atkal, lai uzzināt, kādi ir dakteres secinājumi pēc analīžu saņemšanas. Jau vakarā Ē.Elksne man atkal zvanīja pati un informēja mani, ka analīzēm nav ne vainas un ieteica, pie kura cita speciālista turpmāk vērsties, lai precizētu manu diagnozi. Viņa arī apjautājās, vai sāpes, ko jūtu, ir kļuvušas mazākas. Biju aizkustināta par dakteres cilvēcību. Paldies ginekoloģei Ē.Elksnei par profesionālo palīdzību un iejūtību pret mani – pacienti no laukiem.
