Izrādās, ka nemaz nav jābūt diplomētam dārzniekam vai ainavu arhitektam, lai radītu kaut ko skaistu un neatkārtojamu. Par to pārliecinājāmies laikā, kad konkursa “Krāšņākā puķu dobe un balkons” norises laikā braucām raudzīt tam pieteiktās dobes, balkonus un lodžijas.
Tiekoties ar cilvēkiem, sapratām, ka visa pamatā ir mīlestība un spēja no sirds priecāties pavasarī par pirmo asnu dobē, par pirmo ziedu un tā smaržu. Jāatzīst, bija ļoti grūti noteikt, kurš tad ir vislabākais, jo katrs cilvēks savu dobi un balkonu veido tā, lai pats tajā justos labi. Mūsu uzdevums arī nebija vērtēt ziedu krāsu kompozīciju, dārza celiņu precizitāti vai dekoratīvo elementu daudzveidību. Organizējot šo konkursu, “Dzirksteles” mērķis bija parādīt skaisto mums apkārt, ko ikdienā bieži vien pat nepamanām, rosināt arī citus sekot šiem labajiem un ļoti skaistajiem piemēriem, jo vide, kurā dzīvojam, būs skaista tik, cik paši skaistu to radīsim un saudzēsim, un atcerēties, ka bieži vien skaistums slēpjas vienkāršībā. Tā jau ir uzvara, ja daudzdzīvokļu mājā kļūst arvien vairāk ziedos grimstošu balkonu, ja, redzot, ka kaimiņš savā pagalmā stāda puķes, arī otram kaimiņam rodas vēlēšanās darīt to pašu.
Jāapmīļo un jāapčubina
“Man patīk ziedēšanas process,” saka balkona īpašniece gulbeniete Ligita Zitāne, kas vietu balkonā radusi pat tomātiem, bet Silvija Vējiņa Stāmerienā par puķu dobi pārvērtusi visu pagalmu. Atliek tikai apbrīnot šīs sirmās kundzes uzņēmību. Ar mīlestību un apbrīnojamu rūpību savu pagalmu veido arī Evita Teice Stāmerienā. “Puķes ir manas labākās zāles,” atzīst lejasciemiete Baiba Vanaga, kuras puķu mīlestība palīdzēja iegūt arī galveno balvu. Daudzkrāsaina petūniju pasaule jeb pareizāk būtu teikt, ka tā ir Ludmilas Ķiplokas no Ozolkalna pasaule viņas sirdij. Pietiek ar vienu balkonu, lai cilvēki justos labi. Kaut vairāk būtu sekotāju Ludmilas piemēram, kas sarunātos ar puķēm, nevis runātu par citiem! Vienoti ieturētais stils, dabas materiāli un apbrīnojama pacietība, kopjot petūnijas, bija noteicošais, kas šo balkonu izvirzīja par galvenās balvas ieguvēju. “Katra puķe jāapmīļo un jāapčubina,” uzskata Silvija Trifane no Beļavas pagasta. Puķes viņai palīdz relaksēties pēc darba fermā. Par Agritu Brūniņu no Daukstu pagasta viņas vīrs Aivars saka, ka tur, kur iet viņa sieva, zied puķes. Agritas bagātīgā izdoma pamanāma ik uz soļa. To nevarējām nenovērtēt. Jaungulbenietes Ineses – Lauras Šabanovas lodžija esot alternatīva dārzam. Viņa neslēpj prieku, ka arī kaimiņi novērtē šo skaistumu, kas mudina romantiskām pārdomām vakara stundās.
Ieklausās savā sirdsbalsī
Konkursam tika pieteiktas arī puķu dobe pie Tirzas pamatskolas un pie skolotāju mājas Adulienā. Tur, kur ir daudz saimnieku, būtiski, lai visi būtu ieinteresēti pievilcīguma radīšanā. Šie piemēri to apliecina. Kopīgi veidotās dobes katra ir ar savu tapšanas vēsturi. Ikvienai sievai ir patīkami, ja viņas darbu novērtē arī vīrs. Jaungulbeniete Anita Romanova var būt mierīga – vīrs Aivars to ir apliecinājis, viņu piesakot konkursam. “Pati daba man parāda, kur ko var stādīt,” saka Anita. Gulbeniete Sandra Ļisicina vēl tikai sākusi iekārtot puķu dobes, tāpēc pēc padoma vēršas pie profesionāļiem, bet ir apņēmības pilna arī pati saviem spēkiem īstenot daudzās idejas. Lai izdodas! Savukārt Dzidra Travina uz pašas apzaļumotā balkona jūtas kā pasakā. Uzteicami, ka šo pasaku viņai palīdz radīt pašas izaudzētie puķu stādi. Šī pasaka konkursā aizveda līdz otrajai vietai. Gulbenietes Līvijas Gusāres dobes liecina par to, ka saimniece vispirms ieklausās savā sirdsbalsī, kas bieži vien pasaka vairāk nekā vārdos ietērptā teorija. Lai mums visiem kopā izdodas radīt skaisto!
