Divas nedēļas pirms Jaungada Virānē kāda veca māmuliņa, kura jau otro gadu brauc ciemos pie sava dēla, izkāpa nepareizā pieturā un nezināja, kurp tālāk doties. Mans mazdēliņš Ričards, kuram ir deviņi gadi, pieteicās viņu pavadīt. Izrādījās, ka jāiet atpakaļ trīs kilometri.
Bija diezgan slidens, māmuliņa divreiz pakritusi, grūti bijis piecelties. Par laimi, no mūsu Madonas novada braukuši pastnieki un palīdzējuši māmuliņai nokļūt pie dēla. Es priecājos, ka mans mazdēliņš ir tik atsaucīgs.
Reiz viņš Tirzas mežā atrada lielu, skaistu, melnu runci ar baltu apkakli. Braucot no Tirzas skolas mājās ar skolēnu autobusu, izlūdzies šoferītim atļauju paņemt “runci bez zābakiem”. Mēs nosaucām runci par Princi, jo viņš ir pārāks par jau esošajiem mūsu runčiem. Mums tagad ir trīs peļu ķērāji. Esmu pateicīga saviem mazbērniem, ka viņi prot būt līdzjūtīgi pret kaķīšiem un nav vienaldzīgi pret cilvēkiem. Gribu pateikties arī mana dēla saimniekam Linardam Liepiņam par Jaungada prieku un labestību!
