Lejasciemiete Mirdza Ankupa kļuvusi par audžumammu četriem maziem adatainiem kamoliņiem bērniem, bet viņas māsasmeita Ilva – par krustmāti. Mazos ezīšus, kuru mammu nāvējoši skārusi pļaujmašīnas izkapts, viņa atradusi siena pļavā.
„Vispirms pamanīju tikai divus, mazliet vēlāk vēl divus ezīšus. Atradām arī mammu. Sapratu, ka man nekas cits neatliek, kā izaudzināt bārenīšus, tāpēc atnesu mājās. Sākumā ezīši bija ļoti bailīgi, bet pa šīm dienām jau ir apraduši ar cilvēkiem. Tiesa, pārāk bieži viņus cenšamies rokās neņemt, lai pārāk nepierod, bet viņi ir tik jauki,” stāsta Mirdza.
Pirmajā vakarā viņa adataiņus no plaukstas dzirdījusi ar pienu, bet tad uzzinājusi, ka govs piens ežu organismam nav piemērots, tāpēc tagad dod padzerties ūdeni, kā arī ēdina ar kaķiem domāto barību. Katru dienu ezīšiem tiek ļauts izskraidīties pagalmā. „O, kā viņiem tas patīk! Tad tik ātri ņirbina mazās kājeles un kaut ko šukurē ar purniņu. No rītiem, kad pošos uz darbu, viņi vēl cieši guļ. Būs jāparauga, ko mazuļi dara pa nakti, jo eži ir nakts dzīvnieki. Interesanti, ka tad, kad viņi guļ, kājiņas un purniņš ir auksts, bet, tiklīdz pamostas – kļūst silts,” stāsta audžumamma.
Viņa saņēmusi vairākus padomus no cilvēkiem, kuri arī ir izaudzinājuši ežus, piemēram, ka barošanai der arī mazi zivju gabaliņu, sienāži un vaboles, tāpēc smejas, ka nākšoties kļūt par kukaiņu ķērāju.
„Manā lauku mājas „Salmaņi” tuvumā suņu un kaķu bļodas regulāri pārbauda arī lielie eži un atstāj pie tiem savas zīmes. Tas nozīmē, ka viņi mitinās kaut kur tuvumā. Savulaik „Salmaņos” mitinājās arī pūču ģimene, tāpēc bija iespējams vērot, kā izaug mazās pūcītes. Tad, kad ezīši mazliet vēl paaugsies un spēs patstāvīgi sameklēt barību, laidīšu viņus brīvībā,” piebilst Mirdza.
