Valmieras Dzīvnieku patversmē reizēm ir gadījumi, kad paņemtie dzīvnieki tomēr tiek atvesti atpakaļ. Par to, kā izvairīties no situācijas, kad nākas ciest gan dzīvniekam, gan jaunajam saimniekam, jo cilvēka gaidas nav saskanējušas ar realitāti un cēlā rīcība nav vainagojusies ar dzīvnieka pateicību, pieredzē dalās kinoloģe, suņu skolas vadītāju Ingūna Tihomirova.
Kinoloģe iesaka – pirms dzīvnieka adoptēšanas obligāti jāvienojas ar pārējiem ģimenes locekļiem par vairākām lietām. „Kopā jāizlemj par dzīvnieka dzimumu, vecumu, lielumu un spalvas garumu. Svarīgi zināt no patversmes paņemtā dzīvnieka fizioloģiskās un anatomiskās vajadzības savai dzīves telpai, materiālajam stāvoklim, laika daudzumam un dzīves stilam. Jāizlemj, kādu funkciju veiks jaunais ģimenes loceklis – būs sargs, kompanjons, vientuļa cilvēka vai bērna sabiedrotais. Ne mazāk svarīgi ir vienoties arī ar pārējiem ģimenes locekļiem par papildu pienākumiem, kas būs jāveic, uzņemoties rūpes par mājdzīvnieku.”
Patversmes darbinieks jaunajiem saimniekiem iespēju robežās pastāstīs par dzīvnieka ēšanas paradumiem, temperamentu un to, kādos apstākļos dzīvnieks dzīvojis vai atrasts. Tāpat informēs, kādu kopšanu vai ārstēšanu tas saņēmis un kā tas dzīvojis patversmē – voljērā, pie ķēdes, slēgtā telpā, kopā ar citiem suņiem vai viens pats. Patversmes darbinieks zinās, vai dzīvniekam ir kādas fobijas, piemēram, bailes no trokšņiem, priekšmetiem, vai cilvēkiem. Speciāliste norāda, ka šī informācija saimniekiem palīdzēs iegādāties piemērotāko barību, aksesuārus – pavadas, kaklasiksnas, gultas vietu, bļodas un rotaļlietas, ļaus precizēt vizītes mērķi pie veterinārārsta, kā arī saplānot un mainīt savas ierasto dienas kārtību.
Kinoloģe Ingūna Tihomirova atgādina, ka dzīvniekam, nonākot patversmē vai jaunajās mājās, neatkarīgi no tā, cik laba vai slikta ir bijusi viņa dzīve pirms tam, mainās dzīves ritms un ierastā dienas kārtība, kas tam nodrošināja stabilitātes sajūtu. „Dzīvnieks jūtas apjucis. Jo sakārtotāka dzīve ir bijusi iepriekš, jo grūtāk notiek adaptācijas process jaunajiem apstākļiem. Mazāk problēmu ir pusaudžiem vai kucēniem.”
Adaptācijas periods būs veiksmīgāks, ja saimnieki izvēlēsies suņus apmācīt pie profesionāla kinologa suņu skolā. Instruktors palīdzēs izprast suņa ķermeņa valodu un ieraudzīt stresa vai nepareizas uzvedības pazīmes. Tāpat sunim būs iespēja socializēties, pieņemt svešus cilvēkus un citus suņus, atbrīvoties no bailēm, kā arī vairāk pieķerties jaunajam saimniekam. Svarīgi, ka instruktora vadībā dzīvnieki ne tikai apgūst pamatiemaņas paklausībā, bet pavada laiku kopā ar jaunajiem saimniekiem.
