Kā cilvēkam sava mūža nogalē rīkoties ar savu īpašumu, lai, pašam negribot, nepazaudētu jumtu virs galvas? Tā diemžēl ir daudzu vecu cilvēku problēma. Izrādās, ka visbiežāk zaudētāji ir cilvēki bez ģimenes, kuri, cerēdami uz mūža aprūpi un nodrošinājumu, savu īpašumu noformē kā pārdošanu savam radiniekam, kaimiņam, pretī vispirms saņemot mutvārdu solījumu: “Mēs tevi noteikti aprūpēsim!” Tikai tad seko uzturlīguma noslēgšana.
Uzturlīgums ir vienīgais līgums, ar kuru cilvēka manta nonāk pie cita cilvēka, līguma slēdzējam dzīvam esot.
Vēlas būt droša par zemi
Jēkabs un Erna (vārdi ir izdomāti) savus kopdzīves gadus, kas netika apstiprināti ar dzimtsarakstu nodaļas zīmogu, vadīja kā suns ar kaķi. Viendien bija saticīgāki par saticīgu, lai jau nākamajā dienā teju skrietu katrs uz savu pusi. Bet cik tālu mūža nogalē aizskriesi? Padzīvoja saimniece dažas dienas pie paziņas un ātri vien atgriezās pie sava vecīša. Kopīgu bērnu abiem nebija. Jēkabs mēdza bilst, ka šajā pasaulē ir viens kā pirksts. Labi vēl, ka Erna blakām. Arī par to, lai savulaik iegādātā pajumte un zeme pēc abu aiziešanas pa mūžības taku nepaliktu nevienam nepiederoša, saimniece jau laikus tika pieņēmusi savu nemainīgu lēmumu. Proti, īpašums, vēl pašai dzīvai esot, jāatvēl nevienam citam, kā vien radiniecei.
“Ne pašvaldībai, ne kaimiņiem, lai arī cik labi viņi būtu, savu zemi neatdošu,” nelokāmi bija Ernas vārdi. Viņa noslēdza un notariāli apstiprināja uzturlīgumu ar radinieci. Tas nozīmēja vien to, ka cilvēkam, ar kuru ir noslēgts uzturlīgums, Erna ir norakstījusi visu savu īpašumu, kas pēc viņas nāves nonāks radinieces rokās. Savukārt uzturlīgums paģērēja, ka radiniecei par Ernu ir jārūpējas līdz viņas mūža galam.
Viss droši vien būtu kārtībā, ja šī radiniece dzīvotu tajā pašā pagastā vai vismaz vienā novadā ar Ernu. Attālums starp novēlēto īpašumu un radinieci bija mērāms simtos kilometru, tāpēc visa palīdzība aprobežojās ar retu saredzēšanos un telefona zvaniem. Strīdu brīžos Jēkabs mēdza Ernu biedēt, ka tad, kad apniks pašam par viņas īpašumu gādāt, pārcelsies uz dzīvi veco ļaužu aprūpes namā. Lai gan, slēdzot uzturlīgumu, noruna ir vienkārša, ka vecais cilvēks savās mājās uz savas zemes varēs pavadīt savas vecumdienas, ka no sava īpašuma cilvēks ir atteicies labprātīgi, ka atpakaļceļa vairs nav, situācija kļūst dramatiska tajā brīdī, kad uztura ņēmējam dzīves apstākļi kļūst slikti. Tieši tā arī notika ar Jēkabu un Ernu. Jēkabs, būdams vecais vientuļais cilvēks, slimības vajāts, tiešām pārcēlās uz dzīvi veco ļaužu aprūpes namā. Erna savā mājā, kas stāvēja uz pašas zemes, palika viena. Ne vairs spēka vienai saimniecību aprūpēt, ne uz veikalu aiziet, ne cauri sniegam no pagalma līdz lielajam ceļam izrakties, ne malku no šķūnīša istabā ienest. Tik vien, kā uzturlīgums – labdaris, ka radiniece palīdzēs.
Pašvaldībai nav tiesību
Izmisuma dzīta, Erna zvanīja uz pašvaldību, lai tur raudzītu pēc palīdzības. Diemžēl saņemtā atbilde mierināt nespēja. “Erna, kad slēdzi uzturlīgumu, tev vajadzēja rūpīgi visu apdomāt,” tika atbildēts. Izrādījās, ja nebūtu noslēgts uzturlīgums, savu palīdzību Ernai varētu sniegt arī pašvaldība. Viņu aprūpēt ierastos sociālais darbinieks, kurš iekurtu krāsni, ienestu malku, pagatavotu siltu ēdienu un tamlīdzīgi. Pašvaldībai būtu iespējams piešķirt pabalstu. Diemžēl, ja ir noslēgts uzturlīgums, pašvaldībai nav tiesību sniegt jebkāda veida palīdzību. Ernai nav tiesību saņemt arī pašvaldības piešķirto pabalstu malkas iegādei un tamlīdzīgi. “Ja es to būtu zinājusi, bet vai nu ar savējiem tagad tiesāšos. Drīz jau būs pavasaris, tad arī mājās nebūs tik auksts. Mēģināšu pati līdz veikalam aiz-klumburēt,” Erna mierina sevi.
Uzturlīgums – abpusējs risks
“Uzturlīgums ir riska līgums jebkurā gadījumā. Risks ir abpusējs. Uztura devējs uzņemas pienākumus, nezinot, cik ilgi šie pienākumi būs jāpilda. Viss ir atkarīgs no termiņa, uz kādu ir noslēgts uzturlīgums. Ja līgumā noteikts konkrēts termiņš, tad tas ir droši. Ja līgums noslēgts uz uztura ņēmēja dzīves laiku, tad nav zināms, cik ilgs būs šis laiks. Visbiežāk veci cilvēki uzturlīgumu slēdz uz dzīves laiku. No uztura ņēmēja puses risks saistās ar to, kā viņš atdod savu īpašumu, ko viņš par to sagaida pretī. Varbūt viņš pretī nesaņem to, ko gaida. Tāpēc svarīgi ir līgumā ļoti detalizēti līdz pat muļķīgiem sadzīviskiem sīkumiem ierakstīt, ko uztura ņēmējs gaida no uztura devēja. Varbūt brīdī, kad tiek slēgts šis līgums, abas puses vēl ir fiziski stipras, bet pienāk brīdis, kad uztura ņēmējs kļūst nevarīgs. Tad viņš gaida, kad pienesīs pārtiku. Svarīgi līgumā paredzēt, cik bieži šī pārtika jāpiegādā – reizi dienā vai biežāk, vai tas būs silts vai auksts ēdiens. Varbūt uztura devējs nesīs tikai produktus, bet ēdienu gatavos pats uztura ņēmējs,” skaidro zvērināta notāre Baiba Jaunbērziņa. Līgumā jāparedz, piemēram, cik bieži tiks kurināta krāsns, vai uztura devējs tikai ienesīs malku vai arī iekurs krāsni. “Ja līgumā ir rakstīts, ka uztura ņēmējs ir slims un nevarīgs, ko apliecina ārsta izziņa, vēlas, lai krāsns tiktu kurināta pie noteiktas gaisa temperatūras, bet uztura devējs to nav izdarījis, tad var pieprasīt šā līguma atcelšanu. Tā kā uzturlīgums ir divpusējs, to var atcelt, vai nu abām pusēm vienojoties un noslēdzot atcēlājlīgumu, vai celt prasību tiesā. Parasti uzturlīgumus ir ļoti grūti atcelt, jo ir jāpierāda līgumā paredzēto prasību neizpilde,” stāsta notāre. Slēdzot uzturlīgumu, vecie cilvēki min tikai vispārīgos formulējumus – apģērbs, ēdiens, miteklis, speciāla kopšana. “Variāciju šajā līgumā ir ļoti daudz. Ja līgumā būs tikai vispārējs formulējums, tad tiesā neko neizdosies pierādīt un līgumu tiesa neatcels. Kad līgums jau ir abpusēji parakstīts, tad kaut ko mainīt ir par vēlu,” brīdina B.Jaunbērziņa. Notāre norāda, ka nevar paļauties uz visa sarunāšanu mājās. Pilnīgi iespējams, ka sākotnēji uztura devēja un ņēmēja attiecības ir ļoti labas, bet bieži vien, kad īpašums ir dabūts, ieinteresētība zūd.
Līgumu aizstāj testaments
Notāre skaidro, ka Civillikums paredz, ka “uzturlīgums izbeidzas pats no sevis līdz ar uztura ņēmēja nāvi. Ja nomirst uztura devējs, tad viņa saistības pārņem uztura devēja mantinieki, jo uzturlīgums ir mantojams”. “Cits jautājums, vai uztura devēja mantinieki pārņem šo līgumu, zinot, kādas saistības tas paredz ar uztura ņēmēju. Šobrīd man nav prātā neviena situācija, kad uzturlīgums būtu mantots. Ja šīs saistības nemanto, tad pēc likuma var pieprasīt īpašuma atgriešanu. Savukārt, ja līgumu atceļ uztura devēja vainas dēļ, kā tas varētu būt konkrētajā gadījumā, tad uztura ņēmējam ir tiesības prasīt īpašuma atgriešanu, turklāt, uztura ņēmēja pienākums nav uztura devējam atgriezt saņemto uzturu,” stāsta B.Jaunbērziņa. Viņa brīdina, ka uztura ņēmējam noteikti ir līgumā jāparedz arī īpašuma lietošanas tiesības, kamēr viņš ir dzīvs. Uztura līgumā jāparedz, ka jaunais īpašnieks (uztura devējs) iegūto īpašumu nedrīkst ne pārdot, ne mainīt, ne dāvināt vai ieķīlāt bez bijušā īpašnieka (uztura ņēmēja) piekrišanas. Vecais īpašnieks saglabā arī ķīlas tiesības uz nekustamo mantu. Šis noteikums parādās zemesgrāmatā kā oficiāls aizliegums darījumiem.
Izrādās, ka šo līgumu slēdz arī gados jauni cilvēki, jo uztura ņēmējam obligāti nav jābūt vecam un nespējīgam. Slēdzot uzturlīgumu, uztura devējam nav obligāti jānodod tikai nekustamais īpašums – māja vai zeme. Tā var būt arī automašīna vai pat ļoti liela naudas summa. Varbūt uztura ņēmējam šī nauda ir ļoti vajadzīga. Līgumā var paredzēt, ka katru mēnesi no šīs naudas tiek iztērēta noteikta summa. B.Jaunbērziņa iesaka uzturlīgumu aizstāt ar testamentu. Ja situācija mainās uz slikto pusi, tad vecajam cilvēkam ir vienpusējas tiesības atsaukt testamentu un uzrakstīt jaunu. Testaments neparedz īpašuma zaudējumu, īpašniekam dzīvam esot.
Par uztura līgumu
Ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi.
Uztura līgums ir spēkā, kamēr uztura ņēmējs dzīvo. Tas var būt beztermiņa, ja nav slēgts citādi, uztura līgums var būt slēgts, piemēram, uz diviem gadiem.
Uztura došanas saistības: ēdiens, miteklis, apģērbs, kopšana, skološana.
Līgums izbeidzas ar uztura ņēmēja nāvi, ar termiņa notecējumu, ar vienpusēju atteikšanos no līguma aiz tikumības, taisnprātības apsvērumiem.
Līguma izbeigšanās sekas: ja līgumu vainojami pārkāpj uztura devējs, tad uztura ņēmējs var atprasīt mantu, nav jāatdod uztura vērtība.
