Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra pētījums atklājis, ka Latvijas “lauki noveco”. Izrādās, ka apmēram 600 tūkstošus hektāru lauksaimniecības zemes un vairāk nekā 20 tūkstošus saimniecību Latvijā vada pensionāri. Jaunu cilvēku laukos ir pavisam maz.
Tāpēc uztrauc jautājums: kas nāks pensionāru vietā? Vai pensionāri Latvijas laukos ir kā pēdējie mohikāņi? Arī jaunās tehnoloģijas drīzāk no laukiem darbaspēku izspiež – spaidīt podziņas un sekot darba procesam monitorā daudz darba roku nevajag. Un kurš gan grib savu jaunību aizvadīt laukos, ja var doties uz lielpilsētu vai doties lasīt zemenes Zviedrijā vai sēnes Īrijā. Domājot par Latvijas laukiem, gribot negribot nāk prātā padomju laiki, kad laukos dzīve pulsēja vārda vistiešākajā nozīmē – lieli govju ganāmpulki, traktortehnika tīrumos, rosība siena pļavās, kombaini labības laukos vai talkotāji kartupelājos un biešu laukos… Tagad vien fermu vraki rēgojas un, kur vien acis redz, – ar “kokvilnu” aizauguši lauki. Paši savām rokām esam iznīcinājuši veselas lauksaimniecības nozares, bet tagad domājam par jaunām ne-lauksaimnieciskām nodarbēm, jo citādi Latvijas lauki izmirs. Un tā ir valsts, kuras pamatu pamats, manuprāt, ir bijusi un vajadzētu būt zemei. Kāpēc mēs vairs netiecamies pie tās turēties, bet vieglu roku to iztirgojam ārzemniekiem, bet tajā pašā laikā savējiem ceļā metam sprunguļus, jo jaunajiem ar savām idejām bieži nākas “aplauzties” pret banku drakoniskajām prasībām? Šādi domājot un rīkojoties, mūs nepārprotami gaida dzīve pie “sasistas siles”. Un ceļš uz to (vai mērķtiecīgi?) tiek bruģēts…
