Zaļš mauriņš. Neliela, izravēta puķu dobe. Pie mājas uz soliņa sēž stāmerieniete Tekla Timeniece – deviņdesmit vienu gadu veca, bet pirmajā mirklī jaušams, ka dzīve viņu vēl nav salauzusi.
Zaļš mauriņš. Neliela, izravēta puķu dobe. Pie mājas uz soliņa sēž stāmerieniete Tekla Timeniece – deviņdesmit vienu gadu veca, bet pirmajā mirklī jaušams, ka dzīve viņu vēl nav salauzusi. Viņa negaida neviena uzmundrinājumu, drīzāk pati raitiem soļiem izdara savus un arī citu darbus.
“Piedzimu cariskajā Krievijā 1910. gada 20. decembrī Balvos. Kā bērns atceros Pirmo pasaules karu. 1919. gadā, no skolas mājās nākot, redzēju, kā sarkanie bija nošauti. Atnācām mājās, un mamma uztraucās, vai mēs varēsim naktīs gulēt. Bērniem gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā bija jāredz briesmu lietas. Viss notika viņu acu priekšā,” bērnību atceras Tekla Timeniece.
Latvijas laiki nav bijuši viegli
Viņa kā šodien atceras Latvijas neatkarības pasludināšanu. “Nemaz tik skaisti un viegli šie pirmās Latvijas gadi nebija. Gluži tāpat kā tagad, izglītību varēja nopirkt tikai par naudu. Cilvēka spējas un zināšanas neviens neņēma vērā. Arī toreiz visu izšķīra nauda. Pamatskolu beidzu Balvos, lauksaimniecības skolu – Domopoles muižā. Pēc kāda laika muižā tika sadalītas muižas un baznīcas zemes. Tādēļ no skolas mājās mūs atlaida tikai divas nedēļas uz Ziemassvētkiem un divas nedēļas Lieldienās. Kā skolēni darījām visus darbus – arām, sējām, pļāvām. Vasaras mumsnebija. Iznāca, ka līdzekļus mums vajadzēja tikai grāmatām un rakstāmlietām. Maizīti mēs bijām nopelnījuši ar darbu. Paši visu cepām un vārījām,” saka Tekla.
Toreiz skolotāja, kas Teklu ieredzējusi par labajām sekmēm, sarunājusi Rīgā, Marijas ielā 26, darbu Libeka grāmatu veikalā, jo īpašnieks bija skolotājas radinieks. “Toreiz viņa teica, ka tālāk es pati ar visu tikšu galā. Ka spēšu izskoloties. Tad arī Rīgā sāku tālāk studēt lauksaimniecību. Zenta Mauriņa man lasīja lekcijas. Toreiz mēnesī vācietis Libeks man maksāja 50 latu. Uzreiz aiz letes neļāva strādāt. Es visu dienu staigāju pa Rīgu un nogādāju iestādēm vajadzīgos papīrus. Kad nogurusi atgriezos darbā, vācietis tikai pasauca: “Kom, kom!” Iedod mazu papīriņu, un man jāskrien atkal. Labākās atmiņas ir par šokolādes fabrikas īpašnieku Ķuzi. Tas bija labs cilvēks. Vienmēr man pilnas rokas sadeva ar šokolādi. Nemaz maize nebija jāpērk,” atceras stāmerieniete. Studijas gan Tekla nepabeidza. Kā tālāk veidojusies dzīve? Viņa noslēpumaini atsaka, ka tas ir tikai viņas ziņā.
Kara laiku dzīvo atšķirti no meitas
“Es nebiju precējusies ne baznīcā, ne dzimtsarakstu nodaļā. Vienalga mīlējām viens otru un dzīvojām kopā. Radās vienīgā meita Dzidra. Sākoties karam, vācieši mani arestēja un visu Otrā pasaules kara laiku sēdēju cietumā par saviem sociālistiskajiem uzskatiem, kas vāciešiem nepatika. Sarkanarmija mani atbrīvoja. Kopš kara laika vairs neēdu ābolus, jo toreiz ēdām to, kas bija. Tagad kuņģī skābes ir pārlieku daudz,” saka Tekla.
1940. gadā, kad gaisā jau virmojušas kara nojausmas, Teklas dzīvesdraugs meitu aizvedis uz Balviem pie viņas mammas. “Kad mani atbrīvoja no ieslodzījuma vietas, bija pagājuši nepilni četri gadi. Es nezināju, kā viņa jūtas, kur ir, kāda izskatās. Ejot uz dzimtajām mājām, domāju, vai viņa ir dzīva vai mirusi. Balvi bija nodedzināti līdz pamatiem. Arī māmiņas māja bija nodegusi. Visu laiku viņi bija dzīvojuši pa pagrabu. Mājās neviena nebija. Tikai vēlāk ieraudzīju savu bērniņu. Jau divus gadus bija nogājusi skolā. Liela. Grūta ir šāda tikšanās pēc tik ilga laika. Ņēmu pie sevis uz Jelgavu, lai būtu kopā, lai nekad nebūtu uz tik ilgu laiku jāšķiras,” atceras stāmerieniete.
Palikusi uzticīga sociālismam
Tekla nenoliedz, ka visu mūžu bijusi uzticīga sociālisma ideoloģijai. Tas esot bijis pieņemams viņas dzīves izpratnei. “Sociālisms garantēja bezmaksas izglītību. Ikviens, kas gribēja strādāt, to arī darīja. Vienīgā nelaime – cilvēki slīka alkoholisma netikumā. Īstu sociālistu nemaz nebija tik daudz. Skaitījās tikai vārda pēc. Ideoloģijas pamatlicēji bija iecerējuši, ka visi būs vienlīdzīgi. Nebūs ne bagāto, ne nabago. Vajadzēja starp cilvēkiem citas, labākas attiecības, ko veicinātu vienlīdzība. Tomēr arī sociālismam kaut kas bija jāpielabo un jāpaņem dažas lietas no kapitālistiskās iekārtas,” saka Tekla.
Lai arī Dievam viņa netic, baznīcai garām ejot ar cieņu un bijību. To cilvēku dēļ, kam tā ir svēta vieta. “Labestība jārod sevī, un labajam ir jātic. Nekad neesmu atbalstījusi melošanu, zagšanu, slepkavošanu, alkohola lietošanu. Cilvēkam jābūt godīgam. Otram ļaunu vēlēt nedrīkst. Nevienās manās svinībās uz viesību galda nav bijusi alkohola pudele. Arī bez tās jautrības vienmēr ir pieticis. Alkohols nes tikai postu – gan dzērājam, gan apkārtējiem,” domā deviņdesmitgadniece.
Ne mirkli nesūdzas par dzīvi
“Kad padomju laikos aizgāju pensijā, saņēmu 54 rubļus. Tagad bez 23 santīmiem būs 60 lati. Man pietiek. Ne par ko nesūdzos. Man pašai vēl pietiek spēka izdarīt visus darbus. Sestdienās uzsildu vannu ar ūdeni un izmazgāju veļu. Neviena veļasmašīna tik kārtīgi nespēj. Pati nopļauju mauriņu pagalmā. Izravēju puķudobes un dārziņu. Uzkopju istabas. Domāju, ka es arī vēlos tik ilgi dzīvot, kamēr spēju sevi apkopt, kamēr neesmu nevienam par traucēkli un apgrūtinājumu. Nesen ieskrēju Stāmerienas ārstam Jānim Seļickim krūtīs. Viņš uzreiz saka: “Kā ar veselību, kad, Teklas tant, nāksiet uz pārbaudēm?” Taču es jūtos labi. Savā deviņdesmit vienā gadā ne reizi neesmu slimojusi un medikamentus lietojusi,” priecājas Tekla.
Ievēro dienas ritmu
Tekla katru rītu pamostas pulksten 6.00, bet pie miera dodas jau 20.00. “Dažreiz gultā mēdzu palasīt avīzi vai grāmatu. Piekrītu, ka nakts laikā cilvēkam jāatpūšas, jāatgūst spēki. Jāguļ vismaz astoņas stundas. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki sūdzas par bezmiegu. Es tādu neesmu izjutusi. Ziemā katru dienu pastaigājos vismaz trīs kilometrus, vasarā tos aizvieto darbs dārzā. Neēdu neko ceptu. Tikai vārītu. Arī konfektes nepērku. Retumis šokolādi. Ēdu ogas – cidonijas, aronijas. Garšo dilles, piparmētru tēja. Cilvēkiem vajadzētu vairāk lietot sakņaugus un piena produktus. Izvairīties no ceptiem kartupeļiem un taukaina uztura,” stāsta Tekla.
Viņa atzīst, ka nespēj dzīvot bez grāmatām, kaut arī pēdējos desmit gadus lasot tikai avīzi. “Romānus vairs negribu lasīt. Pašai dzīve bijusi tik raiba. Ar pagasta bērniem spēlējam erudītu spēles. Es viņiem uzdodu āķīgus jautājumus, viņi – man. Kādreiz gadās palikt arī atbildi parādā. Mūsdienu jaunatne tagad ir gudra,” uzskata stāmerieniete.
Atbalsta citus pensionārus
Tekla, dzīvojot Balvos, bijusi arī pensionāru padomes priekšsēdētāja. “Nekad neesmu stāvējusi uz vietas. Ar pensionāriem sāku strādāt jau tad, kad pašai vēl bija valsts darbs. Es vēl joprojām aizskrienu palīdzēt tiem, kas jūtas slikti,” saka Tekla. Un viņai katram pietiek laba vārda. Pietiek spēka paveikt citu darbus. Kad vairs tā nebūšot, tad, pēc Teklas teiktā, būšot arī laiks doties uz mūža mājām.
