Nesen TV3 noskatījos filmu “Pūderis”. Kad izdzirdēju tās nosaukumu, iesmējos, bet pēc filmas – raudāju.
Nesen TV3 noskatījos filmu “Pūderis”. Kad izdzirdēju tās nosaukumu, iesmējos, bet pēc filmas – raudāju. Tāpēc ka tā bija par dzīves īstenību: cilvēka nežēlību un zemiskumu.
Sižets īsumā šāds. Jauna sieviete gaida bērnu. Tuvojoties dzemdībām, viņa kādu vakaru gāja pa ielu, bet negaisā sievietei iespēra zibens. Viņa dzemdēja dēlu, bet pati nomira. Ārsti bērnam paredzēja gaišu ādas krāsu un jutīgas acis pret spožu gaismu. Tēvs, ieraugot priekšlaikus dzimušo bērnu, izmetās no palātas, saukdams: “Tas nav mans dēls! Tas nav mans dēls!” Puika uzauga kopā ar vecvecākiem, bet pēc vectētiņa nāves viņu aizsūtīja uz internātskolu.
Tur bija kruto zēnu bariņš, kas jaunatnācēju izsmēja. Tikai tāpēc, ka viņš nebija tāds kā citi: viņam bija bāla āda, skūta galva un pārdabiskas spējas sarunāties ar tiem, kas guļ uz nāves gultas. Kad viņš skūpstījās ar meiteni, tās tēvs, to redzēdams, nosauca viņu par kropli un brīdināja vairs nekad netuvoties meitai. Zēns bija nicināts, apsmiets un nemīlēts. Viņš bija “baltais zvirbulis”, bet tādam ir grūti.
Diemžēl arī dzīvē ir daudz “balto zvirbuļu”, ko pārējie nekautrējas apsmiet. Invalīda ratiņos sēdošo, ko draugs vai radinieks stumj pa ielu, noteikti pavada vismaz 10 acu pāru. Nekulturālākie atļaujas nicīgas frāzes, bet ziņkārīgie stulbā līdzjūtībā nekautrējas kaut ko pajautāt. Ratiņnieks tiek dažos veikalos, jo pie pārējiem nevar piebraukt. Viņam ir liegta iespēja mācīties parastā skolā, jo arī tur netiek iekšā ar ratiņiem. Tas nekas, ka varbūt ir daudz gudrāks un apķērīgāks par citiem bērniem.
Diemžēl “balto zvirbuļu” nīdēji un pašpārliecinātie, fiziski veselie cilvēki neapzinās, ka “baltie zvirbuļi” neko sliktu nevar nodarīt. Viņiem skauž, ka “zvirbulēni” ir iejūtīgāki, interesantāki un sirsnīgāki cilvēki, tāpēc reizēm tie nekontrolē rīcību. Bet ir taču tā, ka no idiotisma līdz ģenialitātei ir viens solis. Varbūt ģēnijs ir “baltais zvirbulis”, bet idiots ir
