“Kāpēc tā notika? Kas bija vainīgs? Kāpēc tas notika? Ko no tā būs mācīties man, tev, jums, mums?” šādus jautājumus drūmajās traģēdijas un valsts sēru dienās uzdod cilvēki, kuriem 21.novembrī Zolitūdes veikalā “Maximā” bojā gājuši tuvinieki, un tā vaicājam mēs, kas sekojuši notikumiem. Emocijas milzīgas. Tā ir pirmā lielā traģēdija Latvijā kopš neatkarības atgūšanas. Ir šoks, kad cilvēki nav spējīgi adekvāti reaģēt uz notiekošo. Vainīgo atrašana un sodīšana tādās reizēs, kad zaudējam ko dārgu, dod emociju gūzmu. Daudzi prasa ilglaicīgu vai īslaicīgu gandarījumu: ,,Lai arī tiem – vainīgajiem – sāp! Lai viņi jūt, ka … Mēs, alkstot atmaksu, skaidrību, reizēm otra ,,asiņu”, dažreiz gribam atriebt, izrēķināties, sevišķi, kad dvēseles kliedz no sāpēm un nespējam saprast – kāpēc tieši ar mani, kāpēc tagad? Sirdsapziņas sods vainīgajiem ir visnežēlīgākais, protams, ja ir šī trauslā lieta, ko sauc tādā cēlā vārdā – sirdsapziņa! Vaicājam – kurā ķermeņa daļā tā dzīvo? Vai tā ir obligāta cilvēka sastāvdaļa? Ar to es negribu teikt, ka vainīgie nav jāsoda. Sods nav atriebība! Tam jābūt kā dzīves skolai visiem, kas jūt vainu un neatrakstīsies, nejauks pēdas, pateiks: tā bija milzīga kļūda! Mūsu dzīvē ir sastopamas mazas nelietības, mazas, pat nenozīmīgas kļūdas, kas aug un barojas no mūsu alkatības, visatļautības, no alkām pēc slavas, goda, naudas vai varbūt reizēm arī no muļķības…Varbūt mūsu varonība ir atzīt kļūdas, padarīt to lielo darbu ar sevi, kā bieži pietrūkst man, tev, jums, mums! Lai sveces iedegšana, labdarība un līdzjūtība dara gaišākus mūsu prātus! Lai žēlsirdība nav izkārtne un izrādīšanās, bet mūsu vajadzība, mūsu karogs, ko izkaram ne citu apskatei, bet savam sirdsmieram! Pateicību pelnījuši ne tikai glābēji, līdzjutēji un ziedotāji, bet arī mūsu valsts varas pārstāvji, kas atrada sevī spēku izteikt skaidru domu par situāciju, nosaucot lietas īstajos vārdos.
