Imants Ziedonis ir atzinis: ,,Bibliotēka man liekas laimīgākā vieta cilvēka dzīvē.” Grāmatas lasošie šim atzinumam pilnībā piekritīs. Tā māja, kurā nav grāmatu, šķiet kā mirusi, un grāmatas izsenis bijušas vai katrā latviešu mājā. Pirms gadsimtiem tās bija: Bībele, kalendārs, Dziesmu grāmata. Mums ir bijusi tā laime, ka Tirzas Krācēs pirms 150 gadiem piedzima Jānis Misiņš, kas pasaules slavu ieguvis kā grāmatu krājējs un unikāla personība. Viņš sakrājis visu, kas latviešu valodā rakstīts, sākot ar gadatirgū par paša naudu nopirkto un 1852.gadā Jelgavā izdoto savu pirmo grāmatu “Kārlis un Anniņa”, līdz vairākiem miljoniem drukātā vārda vienību šodien, kas glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā. Mums ir tiesības lepoties, ka pirmā privātā bibliotēka 1885.gada septembrī tiek atvērta Tirzas “Krācēs”.
Ar lielu apņēmību centos izsekot galvenajām līnijām Misiņa bibliotēkas tapšanā un uzzināto par Jāņa Misiņa darbību grāmatniecībā sākšu ar fragmentu no Tirzmalietes 1925.gadā rakstītā:
“..Tu klusais sargs, kas sarga tautas mantu
Un tautas grāmatas un garu kop,
Kas tavu mūža darbu vērtēt spētu?
Caur tevi latvju tauta dzīva top.”
Neaptverams ir grāmatnieka devums tautai, un Misiņa vārds cauri gadsimtiem latviešu grāmatniecības vēsturē tapis neizdzēšams. Papildinot zināšanas par izcilo novadnieku 150. bibliogrāfa dzimšanas dienā, aicinu, lai interesenti izlasa 2002.gadā ar Rīgas domes kultūras pārvaldes atbalstu izdoto grāmatu “Svēts mantojums Rīgai”, uz kuru, rakstot šīs rindas, arī atsaucos.
Bibliogrāfs un literatūrvēsturnieks, dažus gadus vēlāk Misiņa bibliotēkas ilggadējs vadītājs Kārlis Egle 1923.gadā ir rakstījis: ,,Šeit ienākot, man atliek tikai mācīties!”
Voldemārs Maldonis, teologs, skolotājs un daudzu grāmatu autors, dzimis tirzmalietis, Misiņa bibliotēkas viesu grāmatā rezumē: ,,Tirzas “Krācēs” dzima vislielākā bibliotēka Latvijā, latvieša krāta.”
Mariss Vētra, rakstot par tikšanos ar Misiņtēvu savā grāmatā ,,Rīga toreiz,” kas izdota 1997.gadā, stāsta: ,,Jānis Misiņš bija ciets un kodīgs. Piere, vaigi, rokas deguns, ausis un pakakle Jānim Misiņam bija krunku krunkās. Kā apsalis sīpola laksts izskatījās Misiņa izspūrusī, strupā āža bārdiņa un pār lūpām pārkārušās pelēki sirmās ūsas. Man ir ļoti neērti, ka Misiņtēva salīdzinājumu ar sīpolu izgudrojusi Aspazija un – ne es. Savu zaudējumu ar sīpolu pret Aspaziju varu attaisnot tikai ar to, ka no bērnu dienām Misiņtēvs manos prātos ir nemaldīgi asociējies ar Misiņbārdi no latviešu pasakām, vai otrādi… Jānis Misiņš ir tirzmalietis. Tas vien pierāda, ka Tirzas pagastā auga ļaudis, ko piebaldzēni labprāt pieskaitītu savai sektei… Jā! Tirzmalietim Jānim Misiņam nebija piebaldzēna auguma, viņš tomēr uzcēla tik lielu – lielāku vairs nevar! – pieminekli mūsu iespiestajam vārdam kā neviens… Kā aculiecinieks varu apgalvot, ka Misiņtēvs visu savu mūžu pavadīja, vecās grāmatās un vecās avīzēs dzīvojot… Grāmatas bija viņa dzīve, dzīves uzdevums un dzīves mērķis.”
No literatūras zināms, ka bibliogrāfam 1932.gadā viņa 60 gadu dzimšanas dienā kā izcils padarītā darba novērtējums tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis.
Dziļu satura pilnas ir Misiņa grāmatzīmes: ,,Misiņa dāvana pilsētai,” ,,Es gribu izsmelt jūru!”, ,,Meklējiet rakstos”. Viena no grāmatzīmēm man šķiet visiespaidīgākā un aktuālākā: mazs zēns pa grāmatu tiltu kāpj augstā kalnā pēc brīnumainās puķes ēdelveisa un iedrukāti vārdi: ,,Krāces, J.Misiņš-Dasts – bibliotēka”. Par šo vecvārdu “dasts”, kas nozīmējot – dakšas, pats J.Misiņš savās atmiņās paskaidro: ,,Šo vārdu blakus savam uzvārdam esmu licis ierakstīt vienā no savām grāmatu zīmēm, ar to pieminēdams savas ciltsmātes līnijas daudzināto senci.” (Andreju Pinni)
J.Misiņš pirmais Latvijā sācis rīkot pirmās grāmatu un drukātā vārda izstādes no savas bibliotēkas fondiem: pirmās bijušas 1911.gada aprīlī Rīgā – ,,Baltija pedagoģija izstāde”, tad – Latvijas preses 100 gadu jubilejas izstāde, Matīsa Kaudzītes 75. dzimšanas dienai veltītā izstāde, kā arī piemiņas izstāde, veltīta Krišjāņa Valdemāra 100. dzimšanas dienai.
Arī Tirzas bibliotēkā bieži notiek grāmatu un drukāto materiālu izstādes.
17.maijā Tirzas kultūras namā tiks rīkots J.Misiņa 150. dzimšanas dienai veltīts pasākums un drukātā vārda par J.Misiņu izstāde. Pie mums viesosies arī Rakstniecības muzeja darbinieki.
Ko mēs varam jaunu uzzināt par bibliofilu J.Misiņu? J.Misiņš ir tā mūsu grāmatniecības pērle, kas ar gadiem spīd arvien spožāk. Vēlētos ieteikt, lai skolēni un jaunieši vairāk meklē rakstos, kļūstot zinātkāri. Ieteikums tiem, kas lieto datoru, atvērt “Googlē” sadaļu par Jāni Misiņu un apskatīt daudzās interesantās ziņas par šo unikālo cilvēku, lai labāk izprastu laikmeta vēsturi un uzzinātu jaunās aktualitātes saistībā ar bibliogrāfa 150.jubileju. J.Misiņam līdzās bijuši daudzi mūsu literatūras dižgari. J.Misiņš bija savdabīgs cilvēks, kas neglaimoja, nelišķēja, un viņa mērķis bija krāt grāmatas, vākt visu drukāto vārdu. Tajā pašā laikā viņam bija arī privātā dzīve, par kuru lasām grāmatā ,,Svēts mantojums Rīgā”. Kā daudziem sabiedriskiem darbiniekiem, arī J.Misiņa radošajā dzīvē ievērojamu lomu spēlējusi viņa sieva Anna Jaunzeme, Apsīšu Jēkaba tuva radiniece, ar kuru kopā nodzīvoti 44 gadi. Sievai bijusi ievērojama loma Misiņa grāmatniecības darbā, strādājot viņa grāmatu veikalā, apkopojot, sistematizējot un reģistrējot visus izdevumus, grāmatas un dažādos izdevumus. Kopā abi devušies arī daudzajos ceļojumos pa Eiropu. J.Misiņu pāris uzaudzinājis audžumeitu Hermīni, kas apprecējusies ar filologu Aleksi Kalniņu, un J.Misiņa ģimenei piepulcējušies mazbērni. Mazmeitas Baiba un Ieva Kalniņas 1991.gadā ciemojušās viņa dibinātajā bibliotēkā Rīgā.
Lai padarītu redzamāku lielā grāmatu krājēja padarīto, jāpiemin, ka 1885.gadā 19.septembris ir Misiņa bibliotēkas “Krācēs” oficiālā atklāšanas diena. “Krācēs” tiek reģistrēti 500 sējumi, bet 1892.gadā bibliotēka tiek pārcelta uz Lejasciemu (kur pie daktera Šummera J.Misiņš mācās par aptiekāru). Līdztekus maizes darbam līdz 1905.gadam sakrāto grāmatu skaits sasniedzis 5000 sējumus. Uzbūvējot “Krāču” jauno dzīvojamo ēku, 1904. gadā bibliotēkas mazākā daļa atgriežas Krācēs (grāmatas un žurnāli svešvalodās – vācu, krievu) un 1905.gadā daļu grāmatu krājumu J.Misiņš nogādā savas labvēles Marijas fon Tranzēhes svaiņa muižā Bebros, bet, revolucionāriem muižu nodedzinot, grāmatas iet bojā.
1905.gadā Misiņu ģimene pārceļas uz dzīvi Rīgā un sākas slavenās bibliotēkas vēsturiski sarežģītais Rīgas periods. Turpina pieaugt grāmatu krājumi: 1925.gadā Misiņa bibliotēkā ir 28 000 grāmatu, bet 1935.gadā – jau 46 047. 2001.gadā Misiņa bibliotēkā ir 168 930 lasītāji un 2 147 547 vienību gadā izsniegumi. Jācer, ka jaunuzceltajā Gaismas pilī Misiņa gars un vārds atmirdzēs jaunā spožumā un Gaismas pils būs nevis izklaides vieta un reprezentācijas citadele sabiedrības elitei, bet patiesa gara gaismas pils, uz kuru plūdīs lasītāju straumes meklēt rakstos!
J.Misiņa dzimtajās mājās “Krācēs” viņa 120. dzimšanas dienas jubilejas reizē (1982.gadā) tika uzstādīts dižs laukakmens – piemineklis, lai uz mūžīgiem laikiem atzīmētu šo vietu. No šīs dienas, kas bija ievērības cienīgs notikumu tuvākā un tālākā apkārtnē, pagājuši 30 gadi, un mēs atkal pieminam novadnieku, kura devums ir nenovērtējams, un J.Misiņa vēlējums ,,Mēklējiet rakstos!” ļaužu sirdīs ir dzīvs.
Misiņa bibliotēkas darbinieki neaizmirsa Misiņa dzimto māju “Krāces” arī vēlāk un no 1982. līdz 1990.gadam pavasaros un rudeņos brauca to sakopt. 1982.gadā tikos ar Imanta Ziedoņa ,,dižkoku atbrīvotāju grupu”. Dižozols pie ceļa ar norādi “Misiņa Krāces” tika apkopts, un mēs to nosaucām par Misiņu. Diemžēl ozols strauji aizgāja bojā. Esam domājuši, ka uz 150. J.Misiņa jubileju jāiestāda jauns piemiņas ozoliņš un vispiemērotākā vieta būtu Novadnieku birzs pie Tirzaslejas.
Diemžēl viņa dzimtās mājas atguvušie īpašnieki pagaidām neko reālu nav darījuši, lai J.Misiņa dzimtās Krāces uzturētu vai vismaz atzīmētu kā nozīmīgu tautas kultūrvēstures pieminekli. Sen jau pie ,,Krācēm” nav piemiņas plāksnes. Nav gida, kas varētu tiem nedaudzajiem interesentiem, kas grib redzēt ,,Krāces”, mazliet pastāstīt par diženo rakstu krājēju, godinot viņa devumu sabiedrībai. Tagadējie “Krāču” mājas iedzīvotāji, kuri tur dzīvo ar mājas īpašnieku atļauju, kopjot nelielu teritoriju ap uzstādīto piemiņas akmeni, vasarās esot arī nelieli puķu stādījumi, kaut vecais ābeļu dārzs prasot čaklas rokas. Atliek vien cerēt, ka J.Misiņa dzimtās mājas vēl sagaidīs labākas dienas!
(Ar lepnumu gribu arī atzīties, ka dažus gadus strādāju Misiņa bibliotēkā Skolas ielā, piepalīdzot savam vīra tēvam pie grāmatu restaurācijas. Varbūt tas ir labākais, kas ar mani noticis un atstājis pēdas manā domāšanā par grāmatu.)
