Nesen “Dzirkstelē” izlasīju kāda ierēdņa solījumu: “Mēs saglabāsim ainaviskus ceļus, kokus nezāģēsim.” Ai, vārdi, vārdi!
Pie mums Stāmerienā visu vasaru zāģēja kokus kāda nomaļa ceļa malā. Pilnīgi robu izzāģēja. Visi stāmerenieši brīnījās, kam gan šie skaistie koki traucē. Un vēl – kā nozāģēja, dažs labs celms ir cilvēka krūšu augstumā. Vai tur tagad vedīs kāds tūrisma maršruts, lai ir celmi, uz kuriem sviestmaizīti uzlikt?
Beigās ņēma un skaisto liepu pie stacijas arī nozāģēja. Nu tagad jau sāka kļūt skaidrāk – nāca taču bānīša 110 gadu jubileja. Un nu vajadzēja vietu, kur sponsoriem izvērsties. Skaistā liepa traucēja limonādes galdam, un to robu ceļa malā izveidoja, lai no turienes šautu salūtu. Jā, kam ir nauda, tam ir vara. Šitādu naudu izšāva gaisā! Salūts tiešām bija skaists! Un labi, ka viss gāja veiksmīgi bez neviena misēkļa, citādi varēja kāds lādiņš uzkrist uz kādas manas ēkas jumta.
Nu re, priekš izrādīšanās mēs protam sameklēt lielu naudu, bet cilvēku vajadzībām vēl neesam iemācījušies. Kopš dzīvoju Stāmerienā, tas ir nu jau ceturto gadu, braucu ar bānīti uz jauko “Bānīša pirti”. Bānītī vēl kaut kā četrrāpus ieraušos, bet ārā nu nekā – kājas par īsām, jo mans augums ir tikai 162 centimetri. Būtu jālec, bet nu jau esmu sasniegusi tā saucamo cienījamo vecumu – 68 gadus, tāpēc bail lēkt, jo sāp dažas locītavas. Labi, ka bānīti apkalpo lieliski, ļoti, ļoti laipni konduktori, viņi man vienmēr norāda: “Kāpiet pa šo pusi, te nebūs tik zemu.” Un izceļ mani. Ļaujos arī, kopš saplēsu savas džinsa bikses pilnīgi nesalāpāmā variantā. Nu kur vēl visā Latvijā ir tik jauks serviss? Tā dēļ vien ir vērts rīkot “Pasažieru vilciena” tūrisma maršrutus.
Diez kur traktorists aizveda šos nevienam nevajadzīgos, nozāģētos kokus? Būtu gana labs perons sanācis.
