Pēdējā laikā neparasti bieži nākas dzirdēt dažādus ļoti skumjus stāstus par pamestiem un klaiņojošiem mājdzīvniekiem. Tas notiek gan pie mums, gan arī citviet Latvijā. Atkal un atkal kaut kur izdzirdot vai lasot stāstus par nabaga dzīvniekiem, man sažņaudzas sirds. Un visvairāk tā sāp, ja uz ielas lietū un salā izmet pavisam mazus, nesen paņemtus vai iegādātus dzīvnieciņus.
Es saprotu, ka šobrīd mūsu valstī nav tie labākie ekonomiskie apstākļi un cilvēku maciņi arī ir kļuvuši plānāki – veikalā tiek skaitīts katrs lats un santīms, tomēr nevajag jau nemaz tik daudz naudas, lai pabarotu dzīvnieciņu. Turklāt ir jāsaprot, ka, paņemot mājdzīvnieku, esi uzņēmies atbildību par viņu. Dzīvnieks nav lieta, kuru var vienkārši izmest ārā, kad tā kļūst nevajadzīga un lieka.
Es zinu, ar kādām mīlestības un uzticības pilnām acīm dzīvnieki skatās uz saviem saimniekiem, cik viņi ir priecīgi par brīdi, kad saimnieks velta viņiem uzmanību, samīļo viņus, tādēļ es tiešām nespēju saprast, kā saimnieks savu dzīvnieku tā vienkārši var izmest ārā, uz neatgriešanos. Vai viņam nav žēl?
Un tomēr – kādam dzīvnieciņam palaimējas un kāds cilvēks ar labu sirdi viņu uzņem savās mājās un nesavtīgi dāvā mīlestību. Arī mana kolēģe paņēma atkritumu urnā izmestu un nosalšanai nolemtu kucēnu, kas tagad izaudzis par lielu un skaistu suni. Man tiešām gribas cerēt, ka pasaulē vēl ir daudz šādu cilvēku, kuros nav zudusi žēlsirdība pret dzīvajām radībām, un stāstu ar laimīgām beigām par spīti visiem apstākļiem būs vairāk.
