Pēc dabas esmu cilvēks, kurš jūt līdzi citu ciešanās. 27.janvārī apritēja 77 gadi, kopš beidzās 872 dienas ilgusī Ļeņingradas blokāde Otrā pasaules kara laikā. Krievijas televīzijā tika pieminēts un atgādināts šis datums. Man sāpīgi, domājot par cilvēkiem, kuri pārcieta blokādi, un par tiem, kuri nepārcieta. Es ļoti labi saprotu, kā jūtas cilvēks, ja viņam pietrūkst maizes.
Es pats esmu to izjutis, kā bērns kopā ar vecākiem pēc Otrā pasaules kara atrazdamies izsūtījumā Irtišas graudu sovhozā Molotovskas rajonā, Omskas apgabalā (Sibīrijā). Mums iedalīja maizi divreiz nedēļā. Bērniem deva 150 gramus, pieaugušajiem mazliet vairāk – to labi atceros. Mūsu ģimene sastāvēja no pieciem cilvēkiem. Uz visiem mums deva vienu “ķieģeli” un vēl pusi. Un ar to bija jāiztiek. Bet ziemā stirpas ar graudiem stāvēja stepē apsnigušas, neizvestas, puva kopā. Bija tā, ka vēlāk nenovāktā labība pavasarī pati no sevis aizdegās. Ja mēģināji pieiet un paņemt kaut sauju graudu, uzreiz par “padomju īpašuma piesavināšanu” bija sods – pieci gadi cietumā. Ražas vākšanas laikā sievas tomēr riskēja, lai bērni nenomirtu badā, un reizēm pārnesa mājās apģērbā ieslēptu labību, ko pa naktīm samala miltos. Kvieši Sibīrijā auga skaisti, auga griezdamies. Es atceros, ka mūsu ģimenē trīs bērni biežāk bija nepaēduši kā paēduši. Mamma mēdza teikt: “Bērni, iesim gulēt – kad guļam, ēst negribas.”
Tas bija 1949. un 1950.gadā. Tajā sādžā bija viens vienīgs veikals. Kad tur pieveda maizi no ceptuves, tā ziemā bija sasalusi ragā. Cilvēki stāvēja rindā, visiem maizes nepietika. Cilvēki kaudamies ņēmās. Reiz manam tēvam tajā maizes rindā tika pārsista galva. Mans tēvs nebija spēcīgs vīrs, slikti varēja turēties pretī.
Maize manā dzimtā ir īpašs vārds, ar kuru saistās likteņa pagriezieni, – dzīvība un dzīvības cena. Mana tante Olga 17 gadus lēģerī nodzīvoja. Un tas viss – maizes dēļ! Viņa bija iejūtīgs cilvēks, mēdza ar savu pašcepto maizi dalīties, ja kāds bija izsalcis. Viņa nešķiroja cilvēkus pēc politiskās piederības. Pāri žogam meta maizi krievu karavīriem, kuri bija vāciešu gūstā. Par to viņa netika sodīta. Kad situācija mainījās un krievu karavīri tajā pašā vietā pie Dobeles turēja gūstā vāciešus, viņa nesa maizi tiem. Manai radiniecei bija žēl cilvēku, jo viņi no bada ēda pat zāli. Viņa tika pieķerta un izsūtīta uz Sibīriju. Sākumā bija noteikts – uz 25 gadiem. Tomēr atgriezās Latvijā pēc 17 gadiem. Mīļotais Alfrēds dzimtenē sagaidīja savu Olgu. Tik ļoti mīlēja, ka nebija apprecējis nevienu citu, nebija izveidojis ģimeni. Tas mūsu dzimtā ir īpašs stāsts, kuru atmiņā glabājam kā dārgumu. Olgas tante tagad atdusas Ķemeru kapsētā.
