Parasti, veidojot tuvas un mīļas attiecības, ceram, ka tās nebeigsies rītā ap pusdienlaiku, bet turpināsies, līdz “nāve mūs šķirs”, jo saņemam no tām ļoti saldas emocijas – kāds ir ar tevi, par tevi un vēlas tikai tevi! Šo izjūtu kokteili lielākoties uzjauc iemīlēšanās, kas savā ziņā ir neprāts un apmātība, salīdzina ģimenes terapeits Sandis Ratnieks. Kas to piedzīvojuši, agrāk vai vēlāk gan nonāk pie atziņas, ka kaisli nevar pieturēt mūžīgi, tāpēc jābūt kam citam, kas attiecībām ļauj ritēt ilgtermiņā. Vienā vārdā to varētu saukt par mīlestību. “Manuprāt, tās ir dziļākas jūtas un attieksme, kas rodas attiecībās. Ne vienmēr to pavada liela kaisle, kurā cilvēki bieži vien “izšauj” visu pulveri, bet neredz sava partnera potenciālu. Kaisle drīzāk ir divu ķermeņu, nevis divu cilvēku deja!” definē S.Ratnieks. Tomēr savstarpējā mijiedarbībā neiztikt arī bez tās, turpina ģimenes terapeits, meklēdams atbildes, kas vēl palīdz stabilizēt attiecības un ko tas vispār nozīmē.
Pretpoli rada dinamiku
“Bieži dzirdēts jēdziens “stipra ģimene”, bet, manuprāt, jau pašā uzstādījumā ir manāmi kādi zemūdens akmeņi. No vienas puses, vēlme pēc šādām attiecībām nodod ideju, ka ģimene ir vērtība. No otras puses, ja cilvēks ko stipri vēlas, visticamāk, viņš šajā ziņā piedzīvojis deficītu. Uzstādījums par stipru ģimeni, protams, ir ļoti labs, tāpēc jādomā, kas pāra dzīvē ir stabilizējošie faktori, jo stipru var atšifrēt arī kā stabilu,” spriež Sandis, mudinādams tomēr nelikt uzsvaru uz vārda burtisko nozīmi. “Jā, stabilitāti attiecībās ienes prognozējams un uzticams cilvēks. Bez uzticēšanās nekā nebūs! Tajā pašā laikā kādreiz sanāk, ka partneris ir tik prognozējams un neinteresants, ka paliek šķērma dūša. Rutīna cilvēku padara garlaicīgu, kas ir prognozējamības ēnas puse. Attiecībās nepieciešama arī dzirkstelīte, kas savā ziņā ir pretpols tam, ko var apzīmēt kā stabilu. Savukārt pretpoli rada dinamiku,” pārliecināts ģimenes terapeits, jokodams, ka taisnā līnija slimnīcas monitorā iestājas tikai, kad apstājusies sirds. Kamēr tā pukst, līkne staigā augšup lejup, tāpēc stabilas attiecības varētu apzīmēt vienkārši kā tādas, kurās pulsē mīlestība un risinās dzīva mijiedarbība.
Mīlestība ir arī izvēle
Lai iegūtu šādas attiecības, sava loma ir arī cilvēka briedumam un sapratnei par savu atbildību, turpina ģimenes terapeits. “Neviens nevar garantēt, ka izveidosies stabilas attiecības. Turklāt dzīvojam laikmetā, kurā cilvēki lietas nevis labo, bet met ārā, kas attiecas arī uz pāra savienību. Mums ir tendence pieņemt svarīgus lēmumus bezatbildīgi, kaut gan, kad cilvēkam acīs griežas “love”, grūti no malas pateikt, ka “čiks” vien no tā var sanāk. Tāpēc, manuprāt, būtu svarīgi norādīt, lai gan nevar garantēt stabilu ģimeni, ir mana atbildība, ko es varu darīt, lai attiecības stabilizētu. Mēs katru dienu kaut ko darām, kas mūsu savienību vai nu stiprina, vai iznīcina, jo ar laiku katrai rīcībai nogatavojas augļi. Ja nedzirdam viens otru, ignorējam vai spēlējam citas komunikācijas spēlītes un darām to pietiekami ilgi, iestājas atsvešināšanās,” brīdina S.Ratnieks, akcentēdams izvēli. “Ja esmu iemīlējis cilvēku, mīlu viņu, kāds viņš ir visvisādi. Gribu viņu mīlēt un būt savam partnerim uzticīgs. Kādā brīdī tā kļūst par izvēli. Jautājums vien – ko esmu gatavs darīt, lai būtu kopā ar šo cilvēku?” attieksmi sver Sandis.
Spēle vienos vārtos
Attiecību emocionālā intensitāte var būt svārstīga, bet būtiski tajā nepazaudēt kādu svarīgu izjūtu, kas ļauj noturēt attiecības. “Var gadīties, ka, piemēram, beidzas nauda, bet tik un tā jūti, ka partneris ir tavs cilvēks, ka viņš darīs un cīnīsies par jūsu attiecībām. Šajā gadījumā uzticēšanās ir tādā līmenī, ka, sastopoties ar īslaicīgām problēmām, varu ieraudzīt, ka, lai gan patlaban mans partneris nespēj, viņā ir potenciāls. “Ziepes” sākas, kad gribi būt kopā ar otru, ceri uz viņu, bet viņš nekā! Nedomāju, ka attiecībās visam jānotiek puse uz pusi, jo darām atšķirīgas lietas, bet tai pašā laikā izjūtu līmenī rēķinām un raugāmies, vai ir līdzsvars. Kādā brīdī partneris, kas dod, var nonākt pie atziņas, ka spēle notiek vienos vārtos. Tad gan attiecību laiva sašķobās,” stāsta S.Ratnieks. Viņš atgādina, ka, domājot par stipru savienību, jāsaprot, ko abi tajā vēlas. “Reti kuru lietu abi grib vienlīdz stipri. Piemēram, seksu, kas ir svarīgs attiecību faktors, vai sarunas. Ja viens visu laiku grib, bet otrs visu laiku negrib, arī tas ko pasaka par attiecībām. Viens nevar saglābt abu laulību, bet gan izdarīt tik, cik iespējams, jo rezultāts ir atkarīgs no abiem,” pārliecināts ģimenes terapeits.
Izvēlos mīlēt
Ieva (35), precējusies desmit gadus: – Mūsu laulības ceremonijā atgadījās kāds brīdis, kas pirmajā mirklī šķita smieklīgs, bet kopumā kļuva par enkuru manās izjūtās, kas grūtos brīžos nav ļāvis aizdreifēt nekurienē.
Kad mācītājs pirms kāzām jautāja, kādu solījuma formu mēs gribētu – pateikt vienkāršu “jā” vārdu, ka paliksim kopā priekos un bēdās, pašiem uzrakstīt no savas sirds vai atkārtot jau gatavu tekstu, izvēlējāmies pēdējo variantu. Pirmā iespēja šķita pārāk garlaicīga, bet otrajai apzinājāmies, ka nepietiks radošā potenciāla. Nav viegli atrast vienīgos īstos vārdus un ietērpt tos skaistos teikumos. Īpaši pret šo “sacerējumu” iestājās mans topošais vīrs, kurš nekad nebija izcēlies ar dižu daiļrunību. Noklausījušies jau sagatavotā solījuma tekstu, atzinām to par labu, jo tajā bija doma par sekošanu un uzticēšanos, nevis skaļi apgalvojumi par mīlēšanu līdz kapa malai.
Mūsu laulības ceremonija notika brīvā dabā. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc mācītājs ceremoniju vadīja visnotaļ brīvi – stāstīja jokus un smieklīgus piemērus par laulības dzīvi. Kopā ar instrumentālo mūziku, flautas skaņām un vēja šalkoņu tas izvērtās par gaišu un priecīgu piedzīvojumu līdz brīdim, kad topošajam vīram vajadzēja atkārtot solījuma tekstu. Viņš nespēja. Atverot muti, ārā vēlās smiekli. Pazīstot viņu, sapratu, ka maģiskais mirklis ir izjaukts – viņš nespēs savākties! Ātri čukstēju mācītājam, lai piesaka muzikālo pauzi. Skanēja mūzika, un mans līgavainis centās nomierināties. Kad pienāca viņa kārta solīties, viņš pārsteidza visus, bet īpaši mani. Skatoties acīs un turot manu roku, vīrs dziļi un izjusti sāka runāt no savas sirds – lai kādi laiki nenāktu un situācijas nerastos, es izvēlos tevi mīlēt!
Ar to man pieticis visus šos desmit gadus. Gājis visādi, bijuši strīdi un nesaprašanās, bet pāri visam palicis šis mana vīra dotais vārds!
Atziņas:
Cilvēki nav jāglabā plaukstā kā sudraba karotes – ar cilvēkiem ir jādzīvo, jāstrīdas, jāizlīgst, jāienīst, jāmīl.
Nezināms autors
Mīlestība nav gluds ezeriņš, kurā var pastāvīgi spoguļoties. Tie ir paisums un bēgums. Ir kuģu vraki, astoņkāji un vētras, dārgumu dārgumi un pērles. Bet pērles guļ dziļi.
Ē.M.Remarks
No www.tikainesakinevienam.lv
