Kopš 1991. gada Latvijā pastāvēja svarīgu Latvijas likumu kopums, kas radīja juridisko pamatu, lai varētu izpildīt lielāko daļu Konvencijas noteikumu.
Kopš 1991. gada Latvijā pastāvēja svarīgu Latvijas likumu kopums, kas radīja juridisko pamatu, lai varētu izpildīt lielāko daļu Konvencijas noteikumu, respektīvi, “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju”, “Izglītības likums”, Satversmes 110.pants un citi likumi, kas garantē bērna tiesību aizsardzību. Tomēr strauji mainīgā politiskā, sociālā un ekonomiskā vide radīja nepieciešamību pieņemt jaunus tiesību aktus, kas atbilstu demokrātiskas sabiedrības prasībām. 1998. gada 19. jūnijā pieņēma Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Tas ir balstīts uz Konvencijas principiem, un likuma mērķis ir definēt gan bērna tiesības un brīvības, bērna pienākumus pret viņa ģimeni, gan valsts, pašvaldību, arī vecāku, aizbildņu un citu personu tiesības un pienākumus pret bērnu.
Bērna tiesību aizsardzības jomā darbojas arī valsts programmas, piemēram, “Valsts programma izglītības nodrošināšanai izglītības vecuma bērniem no 1998. līdz 2002.gadam”, “Bērnu tiesību aizsardzības programma 1998. līdz 2002. gadam”. Atbilstoši Konvencijai katram bērnam ir tiesības uz pilnīgu aizsardzību no dažāda veida seksuālās vardarbības. Dalībvalstīm ir pienākums aizsargāt bērnu no visām seksuālās ekspluatācijas un seksuālās vardarbības formām un veicināt bērnu – upuru fizisko un psiholoģisko rehabilitāciju un sociālo reintegrāciju. Bērna intereses ir jāievēro visās darbībās, kas attiecas uz bērnu.
Pasaulē arvien vairāk bērnu pakļauti vardarbībai, un Latvija nav izņēmums. Par seksuālo vardarbību pret bērnu (tai skaitā par dzimumtieksmes apmierināšanu netiklās formās, dzimumsakariem ar personu, kas nav sasniegusi 16 gadu vecumu, pavešanu netiklībā un par pederastiju) 1998.gadā pēc Valsts policijas datiem ir reģistrēts 151 noziegums. Pēc Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra datiem no seksuālās vardarbības ir cietuši ļoti daudz bērnu. 1999. gada 1. ceturksnī vardarbības dēļ ir cietuši 80 bērnu, no kuriem 10 – no seksuālās vardarbības. Vairumā gadījumu vardarbības veicēji ir cietušā bērna tuvi radinieki un paziņas. Jāņem vērā, ka šie dati ir tikai oficiāli reģistrētie gadījumi un ka seksuālas vardarbības gadījums ir ne tikai izvarošana, bet jebkāda uzspiesta seksuāla aktivitāte, kam bērns ir bijis pakļauts. Pastāv gan komerciālā seksuālā ekspluatācija, gan seksuālā vardarbība.
Visaptverošāko seksuālās vardarbības pret bērnu definīciju piedāvā M.Šehters un L.Robergs (Schechter M.D., Roberge L.,(1976), “Sexual Exploitation” USA).
(Turpinājums sekos)
