Kādā pielijušā vasaras dienā pirms 20 gadiem Gata Pabērza dzīvē korekcijas ienesa ceļu satiksmes negadījums. No tā brīža daudz kas vairs nav tā kā agrāk. Kā samierināties vai tieši otrādi – nesamierināties? “Dzirksteles” saruna ar 44 gadus veco Gati ir par šiem jautājumiem, jo tie savu reizi var būt aktuāli ikvienam tāpēc, ka mēs neviens nezinām, kas pašus gaida rīt.
– Sveiki jūsmājās! Izskatās kā pēc remonta!
– Jā, šovasar manā istabā notika remonts. Sen biju sapņojis par siltu, gaišu lamināta grīdu savā istabā. Tiku pie tādas! Tā – par manis paša sapelnīto un iekrāto naudu. Tagad gan nopelnīt ir kļuvis grūtāk. Iepriekš strādāju, palīdzot internetveikalā sakārtot informāciju par precēm. Paspēju saķert laimīgo iespēju aiz astes vēl treknajos gados. Līdz ar krīzi situācija mainījusies. Toties es guvu milzīgu, neatņemamu pieredzi! Tagad jāmeklē citi varianti. Ar datoru “uz tu” esmu kopš brīža, kad man, dzīvojot laukos, kļuva pieejams internets. Visu apguvu pašmācības ceļā. Pirmo, veco datoru neceļas roka izmest. Tagad, protams, labāk izvēlos strādāt pie klēpjdatora. To var paņemt līdzi arī tad, kad ir vēlme atlaisties gultā. Dators man nozīmē ļoti daudz. Tā ir iespēja meklēt darbu, strādāt. Pie šādas iespējas pieķēros ne jau uzreiz, pēc ilga pārtraukuma.
– Vai esat domājis, kāpēc tā noticis?
– Nekad nevarēju iedomāties, ka ar mani tā notiks. Kurš gan to spētu?! Biju jauns – nedaudz vairāk par 20 gadiem. Var teikt – liktenis. Apstākļu sakritība. Tomēr man nav īsti, ko vainot. Varu sacīt tikai vienu: nekad nevajag steigties, vajag visu darīt lēnītēm. Esmu pēc tam domājis, cik muļķīgi viss notika. Līdz tam brīdim strādāju par šoferi. Toreiz, 1989.gada vasaras dienā, bija slapja šoseja. Lija lietus. Braukšanas ātrums arī bija liels. Negadījums notika taisnā ceļa posmā. Bremzēju. Tas notika par strauju. Es pats sēdēju pie stūres. Vedu draugu mājās. Apmetām kūleni. Par laimi, viņam šis brauciens beidzās tikai ar sasitumiem. Bet man vienā mirklī visa dzīve pārvērtās. Diagnoze ir tāda, ka pašlaik medicīna ir bezspēcīga. Ja muguras smadzenes ir bojātas – tas ir uz visu mūžu. Pagaidām tur neko labot nevar un droši vien tik ātri vēl medicīna šajā ziņā neko jaunu neieviesīs. Protams, ar šo situāciju cilvēks iekšēji nekad līdz galam samierināties nevar. Vienmēr paliek tas jautājums: kāpēc tā notika tieši ar mani? Tā nu tas ir. Šodien esmu pirmās grupas invalīds. Starp maniem draugiem, paziņām ir vēl vairāki cilvēki, kas piecu gadu laikā tāpat kā es cieta smagās autoavārijās. Daži ieguva invaliditāti, citi gāja bojā. Visi tobrīd – jauni cilvēki! Grūti saprast, kāpēc.
– Bija jāiejūtas realitātē…
– Jā. Mana invaliditātes pensija nav liela, jo liels nebija arī mans darba stāžs. Labi, ka ir vēl kopšanas pabalsts tuviniekam. Ārstēšanās slimnīcā man ir par brīvu, taču zāļu iegādei nekādu atvieglojumu nav. Ir arī pilnīgi bezjēdzīgi atvieglojumi, piemēram, sabiedriskajā transportā varu braukt par brīvu. Taču nav neviena sabiedriskā autobusa vai vilciena, kurā varētu iekļūt cilvēks ratiņkrēslā.
– Meklējāt iespēju strādāt?
– Jā, deviņdesmitajos gados strādāju kooperatīvā “Solis”, montēju gludekļus. Tas bija labs darbs. Visus materiālus man atveda mājās. Taču vēlāk šī firma bankrotēja. Tad grebu karotes. Visu ko mēģināju. Saprotams, ka visvieglāk ir neko nedarīt. Taču neesmu no tiem, kas vaid, cik viss slikti, cik grūti. Pamazām sapratu, ka man kā cilvēkam ar kustību traucējumiem vislabākais darbarīks ir dators, kas pieslēgts internetam. Turklāt tā ir izeja uz ārpasauli, iespēja sazināties. Tad sekoja pirmā nopietnā darba intervija. Tā bija Rīgā. Bija jādomā, kā tur nokļūt. Sapratu, ka man tas ir jādara! Arī tagad palaikam pavīd kāda darba iespēja. Esmu sācis nodarboties ar interneta mājas lapu izveidi un uzturēšanu. Izveidoju mājas lapu mūsu invalīdu biedrībai. Sadarbošos ar tūrisma organizatoriem. Cenšos tomēr norobežoties no tiem, kas būtu gatavi ieraut mani lielā darba slodzē, par to neko nemaksājot. Tā arī nevar. Ir man pašam sava Gulbenes sludinājumu interneta mājas lapa “www.gs.ucoz.lv”. Pagaidām tur sludinājumi tiek ievietoti par brīvu. Es vēl mācos. Arī no savām kļūdām. Arī jaunas idejas pamazām rodas. Perspektīva ir.
– Jūs vadāt auto?
– Ar to ir problēmas. Lai atkal iegūtu autovadītāja tiesības transportlīdzekļa rokas vadībai, man ir jākārto eksāmeni. To var izdarīt tikai apmācības centrā Jūrmalā. Tur ir vienīgā vieta Latvijā, kur var iegūt tiesības transportlīdzekļa rokas vadībai. Sarežģīti. Par šo situāciju invalīdi mēdz jokot, ka vieglāk tiesības nopirkt nekā tās likumīgi iegūt.
– Protams, jāgādā arī par to, lai justos ērti savās mājās, lai vide būtu pieejama!
– Pašam un tuviniekiem vien bija par to jāgādā. Teorētiski jau varētu paņemt kredītu mājas pārbūvei, taču faktiski tas ir gandrīz vai neiespējami! Tad ir jāpārvar tāda birokrātija, ka rokas nolaižas. Bet ir ļoti svarīgi, lai mājā nebūtu sliekšņu, lai es varētu ratiņkrēslā pārvietoties un izkļūt ārā. Tālab reizēm ir jāatsakās no rutīnas, ir tā jāpārcērt. Tā ir, runājot par privāto telpu. Sabiedriskajā telpā vide cilvēkam ratiņkrēslā ir kļuvusi pieejamāka. Tomēr tas nenotiek tik strauji kā gribētos. Gulbenes centrā jaunās ielas, uzbrauktuves pie jaunajiem veikaliem, invalīdu autostāvvietas – viss liecina, ka par mums domā. Esmu piedalījies jauno Gulbenes objektu pieejamības novērtēšanā. Ir patīkami redzēt un just labu attieksmi pret invalīdiem. Un tomēr arī Gulbenē dažviet it kā ir uzbrauktuve pie ieejas, bet faktiski tā līdzinās slaloma trasei. Tās pieveikšana var izrādīties dzīvībai bīstama. Invalīdi jūt, kur viņam netieši pasaka: jūs šeit neesat gaidīti. Dažreiz nemaz nav jāiegulda lieli līdzekļi, lai būtu padomāts par vides pieejamību ikvienam.
– Cik svarīgi jums ir uzturēt saikni ar likteņbrāļiem?
– Ir svarīgi, tomēr es tā īpaši neizdalu šo komunikāciju no visa kopuma. Cilvēciskā saikne ir svarīga. Draugi. Bijušie klasesbiedri. Starp viņiem ir Andris. Abi esam cēlušies no Galgauskas. Kopā esam strādājuši. Saprotamies ne tikai tāpēc, ka mums abiem ir viena problēma. Uzskatu, ka pēc negadījuma man ir saglabājušies daži īsti draugi. Citi ir bijušie draugi, kas varbūt nemaz nebija draugi. Ir arī tā, ka ar gadiem jaunas draudzības veidojas grūtāk. Ir labi paziņas. Bet trūkst pamatīguma. Ar kuriem esmu čupojies jaunībā, tie arī palikuši tuvi. Kopā ar Andri šad tad aizbraucam kaut kur pie dabas, pie ūdeņiem, pie jūras. Tas ļoti palīdz relaksēties. Es neesmu lielu kompāniju cilvēks. Man patīk būt šaurākā lokā. Protams, manā situācijā cilvēkam no daudz kā, kas man patiktu, nākas atteikties. Tāda tā dzīve ir. Un ar to nākas samierināties.
– Jūs liekaties pēc dabas mierīgs, līdzsvarots cilvēks. Ne visi šādā situācijā to spēj.
– Manā situācijā cilvēki reizēm padodas liktenim. Biežāk nekā vajadzētu sāk lūkoties glāzītē. Tas ir visvienkāršākais risinājums – apsēsties pie pudeles un… Kādu reizi jau var, bet nav jāaiziet galējībās. Zinu vienu cilvēku, kas deva sev atlaides, uzskatīdams, ka pienāks diena, kad viņš atkal varēs staigāt. Tāda filozofija cilvēkam dod iespēju šodien neko savā labā nedarīt, uzveļot visu vainu ārstiem, kas it kā negrib palīdzēt izkāpt no ratiņkrēsla.
– Ja katram cilvēkam ratiņkrēslā valsts nodrošinātu asistentu, jau būtu citādāk?
– Jā. Kaut būtu tāda iespēja vismaz reizi mēnesī! Piemēram, kad jābrauc kārtot darīšanas pilsētā. Ne jau visur cilvēks ratiņkrēslā var brīvi iekļūt. Būtu brīnišķīgi, ja šim asistentam būtu transports un kopā varētu nokļūt kādā pasākumā, piemēram, Rīgā. Viens pats cilvēks ratiņkrēslā nejūtas droši.
– Sociālā palīdzība valstī pagaidām diemžēl ir formāla…
– Tā ir sistēma, kuru pagaidām nevar lauzt. Bet vajadzētu. Dažreiz ir sajūta, kam vispār sociālais dienests mūsu valstī ir vajadzīgs!? Šodien lielā mērā ir tā, ka invalīdi dzīvo paši par sevi. Kā var, kā māk. Gribas sadzīvot pa labam. Pagaidām invalīda dzīves kvalitāte ir atkarīga no tā, kādi ir viņa radinieki un draugi. Ja nav šo labo, tuvo cilvēku, paliec viens ar savām problēmām. Un tomēr visvairāk ir atkarīgs no sevis paša, ar iekšējām atbildēm uz jautājumiem: ko es vēlos, vai man pietiek ar to, kas ir?sa
