Šogad aprit 135 gadi, kopš Tirzas pagasta skolā (tagad – Tirzas pamatskola) dzimusi Minna Dzelzkalne – rakstniece Tirzmaliete. Tuvākajiem cilvēkiem – mātei, tēvam un māsai – viņas dzīves izjūtā un daiļrades virzībā bijusi nenovērtējama nozīme. Tāpat kā pieredzējumiem dzimtajā pusē – Tirzā.
Zaudējot tuviniekus un paliekot dzīvē vienai, Tirzmalietes daiļradē 20.gadsimta 20.-30.gados nozīmīgu vietu ieguva atmiņu un autobiogrāfisku motīvu – ģimenes, sevišķi mātes – tēma. 1923.gadā AS „Valters un Rapa” izdevumā iznāca mātes piemiņai veltīts Tirzmalietes izjusti autobiogrāfisks darbs “Meitenes stāsts”. 1924.gadā K.Egles sakārtotajā grāmatā „Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas” publicēts lietišķāks, literāri filigrāns Tirzmalietes atmiņu stāstījums par savu ģimeni un dzimtu. Zināmā mērā arī 1927.gadā publicētais vienīgais dzejoļu krājums „Aizmirsta sirds. Dzejas 1899 – 1912” ir atskats uz Tirzā pavadītajiem gadiem un izjūtām.
Māte Anna Dzelzkalne, dzimusi Treija
Rakstnieces māte Anna Dzelzkalne, dzimusi Treija (1848. – 1920.), piedzima kā otrais no pieciem bērniem saimnieka Jura Treija un Maijas Treijas ģimenē. Viņa nāca pasaulē Tirzas Pastorāta Tīruma Rūžu mājās 1848.gada 11.decembra rītā.
Pēc pirmās sievas Maijas pāragrās nāves Annas tēvam Jurim steigšus nācās raudzīties pēc jaunas saimnieces, kas bērniem aizstātu māti. Saskaņā ar Tirzmalietes atstāstu, viņš jautājis padomu arī mazajai Annai, kas ieteikusi Tirzas Mazkalvīšu māju Edi Kalvīti.
Ap 1870. gadu Juris Treijs ar savu ģimeni no Pastorāta Tīruma Rūžiem pārcēlās uz Rodzupu mājām Tirzas pagasta tālajā galā pie Lizuma.
Tieši no turienes – Rodzupiem – nepilnu 23 gadu vecumā Anna izgāja pie vīra – sava iecerētā – Tirzas pagasta skolas skolotāja Andrieva Dzelzkalna. Par to saglabājusies liecība Tirzmalietes biogrāfiskajās atmiņās: „Bet mana māmiņa, Rūžu Maijiņas meita (t.i.- Anna Treija), tomēr nu bija dabūjusi savu Andrievu Dzelzskalnu, vecā zvanītāja krustdēlu – es ar gandarījumu vienmēr domāju. Vēl tagad lasu sava tētiņa uzrakstīto lapu, kuru viņš it kā par piemiņu uzrakstījis savā kāzu dienā, iespēdams beidzot ar savu uzticīgo līgavu, manu māti, pēc daudziem dažādiem šķēršļiem un grūtumiem savienoties. Starp citu, mana māte tikusi piespiesta no sava tēva un vairāk gan no pamātes, braukt ar bagāto Tirzas saimnieku Ābelskalnu derībā. Divdesmit zirgos precinieki braukuši uz mācītāja muižu, un mana māte ar rūgtu sirdi sēdējusi kamanās Ābelskalnam līdzās. Un visi Rodzupu putni, nejauki brēkdami, klapatu paredzējuši. Vēl tagad tirzmaliešiem ir paruna: „Klapata būs, klapata būs, tikpat kā Rodzupu putniem!” Mana māte manam tēvam jau bija slepenu ziņu laidusi un mans tēvs jau Rodzupu preciniekus mācītāja muižā pie cienīgtēva Portes sagaidījis. Un vecais Porte tad arī manai mātei visu derībnieku klātbūtnē noprasījis: „Nu saki, mīļā brūte, ar kuru tu īsti gribi derībā stāties – vai ar to Dzelzskalnu, vai Ābelskalnu?” Māmiņa pateikusi: „Ar Dzelzskalnu!” Un mācītājs tūlīt viņu ar manu tēvu saderinājis.” Bet viņu laulību ieraksts datēts ar 1871.gada 14.novembri.
Tēvs Andrievs Dzelzkalns
Tirzmalietes tēvs Andrievs Dzelzkalns (1840. – 1926.) piedzima 1840.gada 9.oktobrī Tirzas Lejas Ģeibaku māju saimnieka Anša Dzelzkalna ģimenē. Tā kā Andrievam kūmās bijuši tikai skolotāji – veseli trīs vienuviet, kas ir vienreizēji tiem laikiem, viņa dzīves ceļš un profesijas izvēle, šķiet, jau šūpulī ielikta.
Un tiešām jau 18 gadu vecumā Andrievs uzsāka skolotāja gaitas Tirzas pagasta skolā. Jānis Misiņš savās atmiņās raksta, ka Andrievs bija „brašs un stingra rakstura vīrs, tikai pats maz baudījis izglītības. Viņš neprata ne vāciski, ne krieviski, vienīgi latviski. Bet viņš bija labs rēķinu pratējs, un tā rēķinos zemnieku bērni pie viņa iemācījās labi rēķināt.”
Bet 1868.gadā, pēc desmit gadu darba skolotāja amatā, pagasts uzcēla jaunu skolas ēku (tagadējā Tirzas pamatskolas ēka), kurā sākotnēji izvietojās arī pagasta valde. Pirmajā laikā skolotājam sava dzīvokļa skolā gan vēl nebija, bet Lejas Ģeibaku mājas jau nebija tālu no skolas.
Māsa Anna Dzelzkalne
Jau 1872.gada 30.decembrī Andrieva un Annas laulība tika svētīta ar pirmdzimto – Tirzmalietes vecāko māsu Annu Dzelzkalni (1872. – 1899.).
Izskatās, ka tieši ģimenes pieauguma sakarā vieta dzīvoklītim pagasta skolas telpās atradās arī jaunajai ģimenei. Dzīvoklis sākotnēji bija izvietots skolas otrajā stāvā, bet kopš 1895.gada, kad skolu pārbūvēja un paplašināja – skolas 1.stāva telpās.
Skolotāja prestižs sabiedrībā un atalgojums diemžēl nebija augsts, tāpēc ilgstoši bija jāpieredz trūkums. Varbūt tieši tas bija iemesls, kāpēc gan pats Andrievs, gan viņa meita Anna slimoja. Tomēr sākotnēji dzīve gāja uz augšu.
Minnas Dzelzkalnes dzimšana
1876.gada 11.jūnijā Annas un Andrieva Dzelzkalnu ģimenē piedzima otra meita – Minna Dzelzkalne, vēlākā rakstniece Tirzmaliete (1876. – 1942.).
Abas meitenes apmeklēja pagasta skolu, Anna – gadu arī draudzes skolu, taču tālākām mācībām līdzekļu pietrūka. Māte Anna kopa mājas soli, rūpējās par skolas sadzīvi kā „skolas māte” un gāja strādāt kaimiņu mājās, lai nopelnītu papildu līdzekļus. Tirzmaliete apliecina: “Mūsu ģimenes jaukā saskaņa, tēva reliģiski skaidrais, gaišais skats, viņa gara stingrība un patiesības mīlestība un mātes lēnīgā sirsnība un pašaizliedzīgais maigums bija tie avoti, kur es smēlu dzidras lāses savai dvēseles lirikai.”
Jāizceļ divas lietas, kas spilgti liecina par šo ģimeni un tajā valdošo garīgumu. Ir zināms, ka Tirzmalietes māsa Anna vākusi tautasdziesmas. Uzskaitītas līdz 430 viņas savāktās dziesmas, kas vēlāk publicētas vēsturiskajā „Latvju Dainu” izdevumā. Bet Andrievs Dzelzkalns, saskaņā ar Jāņa Misiņa atstāstu, stāvējis pie Misiņa bibliotēkas pirmsākumiem, jo pirmais (pēc mācītāja Šaca) Tirzā veidojis publisku bibliotēku un Misiņa grāmatnieka gaitu sākumā nodevis savu grāmatu krājumu Misiņam.
Iespējams, grāmatu klātbūtne ģimenē varēja kļūt par pamudinājumu, ka jau ap 1887.- 1890.gadu fiksējami pirmie nākamās rakstnieces Tirzmalietes literārie mēģinājumi, tajā skaitā dzejolis „Sniega klajumi un zilā debess”.
1894.gadā ģimenē bija nozīmīgs notikums un vienlaikus pirmais un, liekas, vienīgais tālākais ceļojums – Andrieva un abu meitu brauciens uz IV Vispārīgajiem dziesmu svētkiem Jelgavā. Par to varam lasīt Tirzmalietes atmiņu stāstā „Uz Jelgavu! Ceturto vispārīgo dziesmu svētku apraksts.” Svētkos Minna sastapusi jauno un pašapzinīgo nākamo dzejnieku Plūdoni, kas tobrīd gatavoja savu pirmo dzejas krājumu.
Nežēlīgu robu ģimenē cirta 1899.gads, kad 26 ar pusi gadus jauna aizgāja vecākā māsa Anna. Bez tautasdziesmu krājuma no viņas mums palicis vēl arī rokraksts Misiņa bibliotēkā, kur viņa pārrakstījusi tēva sagatavoto ābeces manuskriptu, un atmiņas par māsas spēcīgo raksturu un draudzību Tirzmalietes rakstos.
Šis gads ar tā smagajiem pārdzīvojumiem uzskatāms par Tirzmalietes dzejnieces un rakstnieces tapšanas laiku, kad atklātībā parādījās pirmie dzejoļi, un arī stāsts. „23 gadus veca, 1899.g. uzrakstīju savu pirmo stāstiņu “Vecā krustmāte” un dzejas “Naktī tumšajā” un “Sirds noskumusi pasaules ļaunumā”. Tie bija pirmie darbi, ko aizsūtīju iespiest un kurus arī tai pašā 1899.gadā žurnālā “Baznīcas Vēstnesis” iespieda.”
1903.gadā klajā nāca Tirzmalietes visslavenākais dzejolis, kredo „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme ”, kas nu jau 108 gadus ir apritē mūsu tautā.
Baisms pārdzīvojums bija 1905.gada revolūcijas notikumi, kas atstājuši dziļas pēdas Tirzmalietes daiļradē. Reakcijas upuris, revolūciju apspiežot, bija arī Tirzmalietes brālēns Kārlis Aleksandrs Treijs, kas nošauts Tirzas muižas parkā 1906.gada 6.janvārī. “Atminu lielo vaimanu nakti, kad mājas dega un krievu zaldāti veda cilvēkus uz Tirzas muižu, lai tur tos pērtu un šautu. Atminu tās naktis, kad sēdēju bez miega gultā un raudāju, – visu cietēju bija žēl.”
Savukārt priecīgs notikums Dzelzkalnu ģimenes dzīvē bija tēva 50 gadu amata jubilejas svinības Tirzas pagasta skolā. Ap šo laiku Minna bija pašā plaukumā (32 gadi) un jau ar atzītu rakstnieces vārdu.
1911.gadā vecais tēvs pēc 53 gadu darbošanās beidza darba gaitas skolā. Pagasts vēl atļāva palikt iepriekšējā dzīvoklī, ģimenei uzņemoties skolas apkopšanu. Taču ziema uz 1912.gadu bija smaga, māte Anna palika uz gultas un ārsts taisīja viņai operāciju. Bet 1912.gadā beidzās Tirzas posms Dzelzkalnu ģimenes dzīvē, ģimene atstāja Tirzu un pārcēlās uz dzīvi Lejasciemā, kur tēvs bija iegādājies nelielu mājiņu Lejasciema miestiņā. „1912.gadā nedēļu pēc Juradienas atnācām uz Lejasciemu dzīvot.”
Interesanti, ka cits Tirzmalietes brālēns – Kārlis Dzelzkalns (1870. -1933.) – arī bija literāts, J. Poruka skolas gadu draugs. Arī Tirzmalietes tēvs Andrievs Dzelzkalns nodarbojies ar literāro darbību, bija autors lugai “Sētā un gaitā”, kas Pirmā pasaules kara gados vairākkārt uzvesta, arī Tirzā. Dzelzkalnu ģimenē viesojušies arī tēva skolnieki, viņš pirmās zinības sniedzis gan Andrievam Niedram, Voldemāram Maldonim, Andrejam Priedkalnam, gan daudziem citiem. Ir liecības, ka Tirzas pagasta skola Dzelzkalnu laikā bijusi īsts sabiedriskās dzīves centrs.
Līdz ar tēva pensijas saņemšanu un pārcelšanos uz Lejasciemu ģimenei sākās vieglāki gadi, ko sagrāva Pirmais pasaules karš. „Karš un vēlākā revolūcija vilka strīpu pār visiem mūsu jaukiem nodomiem. Tēvam penzija vairs nenāca. Viena daļa ietaupītās naudas bija jāatdod par pusvelti, lai uzturētu dzīvību, otrā puse izputēja bankā. Pienāca slimības un trūkumi. Beidzot vēl krievu zaldāti, komunisti, atkāpjoties, mūs aplaupīja. Tēvs palika slims atkal ar savu veco sirds nervu kaiti, kurai uznākot viņš reizēm palika nesamaņā. Māte palika uz gultas ar nespēku un nekur palīdzības nebija… Mana māmiņa gulēja apmēram gada laiku uz gultas un pēdējos mēnešus bija cilājama. Viņa nomira trūkumā un iemantoja dzīvē cerēto, sapņoto zemes stūrīti sev – kapsētā… Kad atbraucām no kapsētas, aukstā rudens dienā, nebija ne pagales malkas mājā. Pa pusei nomērdēta gotiņa kūtī bļāva pēc barības un nebija ne saujas barības, ko viņai aizlikt priekšā un naudas arī nebija.”
Tas bija 1920.gada 12.oktobrī, kad Anna tika apbedīta Tirzas kapsētā. Bet 1926.gadā sirmā 86 gadu vecumā dzīves gaitu beidza arī Andrievs Dzelzkalns. Viņš apglabāts Tirzas draudzes kapos 6.aprīlī.
Tirzas Kancēna kapos ir Jāņa Misiņa uzstādīts piemineklis Andrievam Dzelzkalnam, ģimenes uzstādīts piemineklis vecākajai meitai Annai Dzelzkalnei un piemiņas akmens rakstniecei Tirzmalietei. Bez piemiņas zīmes grūtajos Latvijas Republikas sākuma gados palikusi tikai māte Anna Dzelzkalne, kura toties cildināta Tirzmalietes dzejā un prozā.
Spilgtākais turpmāko gadu notikums laikam gan bija rakstnieces un dzejnieces godināšana 60.jubilejā 1936.gadā, sabiedriskā darbība Lejasciemā un publicēšanās vairākos preses izdevumos.
Bet 1942.gada 28.janvārī, kara apstākļos, pārtrūka arī Minnas mūžs. Paliek šīs ģimenes devums Latvijas izglītībā un kultūrā. Pašlaik ir laba griba censties šovasar pie Tirzas pamatskolas atklāt piemiņas plāksni Dzelzkalnu ģimenei. Bet, izmantojot šo izdevību, gribētos ierosināt sabiedrības apspriešanai ideju par Tirzas pamatskolas nosaukšanu Andrieva Dzelzkalna vārdā. Tas būtu skaisti un pelnīti, arī pieminot Tirzmalieti!
