Amālija ar Jēci ir sagājuši ragos. Un viss sākās margarīna dēļ.
Kādā rītā Amālija izvārījusi kartupeļus. Uzliek tos siltus galdā, blakus noliek margarīnu un sauc Jēci brokastīs. Jēcis paskatās un saka: “Es neesmu nekāds bomzis, bet gan Latvijas brīvvalsts pensionārs fon Trops.” Uzliek cepuri un iziet laukā. Amālijai vienai pašai arī brokastis neiet pie sirds. Te skatās, sētā ienāk kaimiņu Anniņa ar savu vīru Pēci. Pašreiz abi ir bezdarbnieki. Trūcīgo pakas saturu esot jau izlietojuši.
Amālija šos aicina istabā un sēdina pie brokastu galda. Pēcis ēd ar baudu un cenšas vairāk pielikt klāt margarīnu. Neatpaliek arī Anniņa. Kad šie pēc laika ir prom, ienāk Jēcis. Amālija lielīgi saka: “Re, Pēcis ar Anniņu manus vārītos kartupeļus un margarīnu nesmādēja.” Jēcis atrūc: “Bada gados arī velns mušas ēd. Amālija aizvainoti saka: “Paskatīšos, ko tai tukšajā ledusskapī atradīsi, kungs.”
“Kungs vai nekungs, bet esmu cienījams pensionārs un saņemu vidējo pensiju.” Amālija sāk no sirds smieties. “Tad saki man, kāpēc tev tavas pensijas pietiek tikai pusmēnesim? Pēc tam skaties mana maka virzienā.”
Jēcis tik norūc un pie sevis nodomā: “Vo, velns! Nav ko sacīt, jo tā ir patiesība.” Bet Jēča lepnums liek šo Amālijas sacīto laist gar ausīm. Gluži tāpat, kā Saeimas deputātu kungi daudzas tautas prasības nedzird. Atliek tikai gaidīt pensijas indeksāciju un “eiriku” nākšanu apgrozījumā. Tā nav Latvijas nauda un mans simbols. Tā derīga tikai bodē. Ja tā dubultotu manu pensijas lielumu, varbūt mana sirds sāktu atmaigt. Bet pat Amālija šādam iznākumam netic un smej par Jēča naivumu. Gribot vai negribot jāsecina, ka Latvijas pensionāri ir nabagi pret citu ES valstu pensionāriem. Vai nu valdība nemāk vadīt valsti, vai tauta iznīkusi un vairs nevar pavilkt.
