Bez emocijām, aizkaitinājuma un nosodījuma.
Ja pieņem, ka dzīve ir teātris, tad vakar mums visiem tika iedalītas lomas, kurās iejutāmies zibenīgi. Skatuve – vairākus hektārus lielais tīrums, dekorācijas – bedre meža malā. (Ja vēlies aplūkot – brien, draugs, vairākus kilometrus!) Galvenās darbojošās personas – mājas saimnieki un biļešu pārdevēji. Masu skata dalībnieki – vairāki simti no visas Latvijas. Ģeniāli! Patiesībā ne no kā, bez iepriekšējiem mēģinājumiem radīta unikāla masu izrāde. Tikai ar vienu “bet”.
Un šis “bet” ir tas, kas neliek miera un traucē. Viss būtu lieliski, unikāli un reklāmas kampaņu, kurā brīvprātīgi piedalās visa valsts, varētu atzīt par šīs desmitgades lielāko notikumu, ja nebūtu šis viens “bet” – lietū izmirkuši, patiesi satraukti un savus tiešos dienesta pienākumus pildoši Iekšlietu ministrijas darbinieki. Un kādam tas viss brīdī, kad aizgāja par tālu, bija jāapstādina. Kampaņas lielākais un nepiedodamais mīnuss – ir jāprot laikus apstāties. Un par to kādam ir jāsamaksā.
