Šobrīd mums valstī esot izveidojusies paradoksāla situācija – darba meklētāji stāsta, ka darbu nevarot atrast, bet darba devēji burtiski lūdzoties, lai piedāvā darbiniekus, jo nav kas strādā.
Vai tiešām ir tā, ka starp vairāk nekā 225 000 darba meklētāju nevarētu atrast piemērotus darbiniekus? Man īsti negribētos tam ticēt. Cita lieta – ja darba devējam ir tādas prasības pret darba ņēmējiem, kuras ne kurš katrs var izpildīt. Un vēl, iespējams, tiek piedāvāts neadekvāts atalgojums ieguldītajam darbam. Tad jau nav brīnums, ka cilvēki negrib strādāt. Var jau teikt, ka cilvēki ir slinki un negrib strādāt un viņiem vajadzīgi nezin kādi zelta kalni. Taču šobrīd katrs domā, kā izdzīvot, kā spēt samaksāt komunālos maksājumos, kā paēdināt bērnus un nodrošināt viņiem iespēju pienācīgi sagatavoties skolai. Cilvēki nevēlas eksistēt un, saņemot algu, domāt, ko tad šoreiz lai izvēlas – nomaksāt iekrājušos parādu, piemēram, par apkuri vai nopirkt bērniem ēst. Cilvēki nestrādās par grašiem smagu un atbildīgu darbu, ne jau velti viņi tad labāk izvēlas doties peļņā uz citām valstīm. Taču tajās firmās un uzņēmumos, kur tiek nodrošināts labs atalgojums, šķiet, nekad nav bijis problēmu ar darbiniekiem.
Ja jau mūsu valstī nav iespējams saņemt konkurētspējīgu atalgojumu, tad varbūt vajadzēja domāt, kā mazināt dzīves dārdzību. Ko tad cilvēks, piemēram, var atļauties, saņemot minimālo algu, ja visas patēriņa preces un arī maksas par pakalpojumiem ir vismaz dubultojušās, ja ne pat trīskāršojušās.
