Plūmju garša
Manam šodienas piedzīvojumam ir saulē plati smaidošu plūmju garša – aromātiski sulīga un medaini dzidra, kārdinoša un pavedinoša. „Nāc, izgaršo!”
Tās sabirst ap mani pierasojušā zālē un acumirklī kļūst par pērlēm. Tavi pirksti veikli uzlasa ogas, lai uz balta porcelāna šķīvja veidotu daudzkrāsainu sapņu varavīksni. Es vilcinos tavai gleznai pievienot savas krāsas, bet tu sašūpo koka zarus, un pār mani nolīst ražīgs plūmju lietus.
Jau pēc mirkļa arī man ogu sula tek gar pirkstiem, jo nevar jau tā vienkārši – nepagaršojot… Medains nektārs ielīst domās, un piepeši viss apkārt krāsojas plūmju krāsā: saule, rasa, sula uz maniem pirkstiem un – tu. Neticu savām acīm, tāpēc aizņemos pilienu tavas garšas. Plūmes… Bula laikā plati smaidošas plūmes.
Matiolas
Saulriets. Pagalmā jau snauž krēsla, bet matiolas kā vientuļas sievas kaisli tvīkst pēc laimes. Klusumā sadzirdama vēja elpa. Un man gribas piezvanīt tev un taujāt sen domās prasīto: „Kā tev klājas? Vai arī tavā pagalmā matiolas kā izslāpušas pēc laimes tvīkst?”
Tikai – es jau nepiezvanīšu… Slēpšos aiz saviem pienākumiem, aizņemtības un noguruma. Kā zivs ūdenī meklēšu dziļāku un klusāku vietu, lai spēlētu paslēpes ar sevi.
Vien paskatīšos kalendārā, lai gan tāpat jau zināms – drīz pārziedēs gladiolas, pēc tam asteres, mārtiņrozes… Bet tās vairs netvīks pēc laimes, jo zinās – drīz nāks sals un steigs visas iecelt līgavu kārtā – audīs tām sidraba seģenes un ietērps bārkšainos plīvuros.
Bet matiolas?
Un tā mani arvien urdīs nezināmais – vai arī tavā pagalmā tās kā izslāpušas pēc laimes tvīkst? Varbūt tomēr tev piezvanīt?
