Pagājušajā sestdienā Vecgulbenes muižas lielajā zālē apmeklēju brāļu Ata un Jāņa Auzānu koncertprogrammu “Rokasspiediena attālumā”. Koncerts bija īsts baudījums vairāk nekā pusotras stundas garumā! To pēc koncerta atzina ne tikai sievietes, bet pat vīrieši, kuri bieži vien savos vērtējumos spēj būt kritiski. Koncertprogrammai izvēlētais nosaukums patiesi nebija nejaušs, jo jau ar pirmajām dziesmām šķita, ka skatītājus un māksliniekus šķir tikai viena rokasspiediena attālums. Viss bija pārdomāts līdz pēdējam sīkumam – vienkārši un ar gaumi.
Lieliska bija abu brāļu vārdu saspēle, kurā netrūka arī savstarpēju joku, kas palīdzēja kaut nedaudz iepazīt kā Ati, tā Jāni. Ir nācies apmeklēt koncertus, kur viens otrs viesmākslinieks no Rīgas, lai skatītājos uzšķiltu smieklu dzirkstis, izmantoja dažādas, pat parupjas anekdotes un tamlīdzīgi, tomēr šis koncerts pierādīja, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Nezinu, kā tas ir ikdienā, nevis uz skatuves, kad duetam pievienojas arī trešais brālis, bet sliecos domāt, ka arī tad tiek jokots. Priecājos, ka šo koncertu atkal var ierindot starp tiem, kur mākslinieki nevis paļaujas uz iepriekš ierakstītām fonogrammām, bet viss notiek pa īstam. Kad koncerts ir dzīvs, kad patiešām nav žēl par biļetei izdoto naudu, kad arī pašiem māksliniekiem ir iespējams brīvi improvizēt. Arī akustiskais muzikālais pavadījums bija pieklusināts un lieliski papildināja katru dziesmu. Uzslavu pelnījusi arī visa pavadošā grupa, kur katrs mūziķis bija profesionālis savā jomā. Arī man jāpievienojas Ata teiktajam koncertā, ka ģitārists Ēriks Upenieks jau ir piedzimis ar ģitāru rokās. Viņa pirkstu rotaļas pa ģitāras stīgām atlika tikai apbrīnot. Arī dziesmu izvēle bija tāda, lai ne uz brīdi neliktu klausītājiem garlaikoties. Tiklīdz vienā dziesmā noskaņojāmies uz mierīgām pārdomām, nākamā jau lika skanēt pavadošiem aplausiem. Varējām “izgaršot” arī Oranžā kora meiteņu trio sniegumu, kad dzirkstīja smaidi un acis. Jāpiebilst, ka par šo koncertu pozitīvas atsauksmes Gulbeni jau bija sasniegušas iepriekš, tāpēc bija vajadzīgs arī papildkoncerts. Manuprāt, tas vien jau pierāda, ka cilvēki vēlas, lai koncerti nebūtu tikai kārtējā ķeksīša pievilkšana menedžera darba plānā, bet sniegtu patiesu baudījumu sirdij un dvēselei šajā tumšajā un reizē arī gaišajā gaidīšanas laikā.
