Visu ir iespējams pārdot: dažādus priekšmetus, cilvēka uzticību un draudzību, darbu un panākumus, pat dvēseli.
Visu ir iespējams pārdot: dažādus priekšmetus, cilvēka uzticību un draudzību, darbu un panākumus, pat dvēseli. Pārdot, lai gūtu labumu. Nevienam nav tiesību otram par to aizrādīt. Dzīvojam tā, kā uzskatām par labāku.
Vasaras nogalē biju Rīgā. Netālu no stacijas, ejot cauri tunelim, pamanīju tirgotāju, kas, uz neliela auduma gabala izkārtojis padomju laikā saņemtos ordeņus un medaļas, mēģināja tos pārdot. Nevienu no steidzīgajiem garāmgājējiem tās neinteresēja. Kam gan vajadzīga šī nosodītā vēsture? Tikai kāds vīrs, uzlūkojis tirgoto preci, noteica: ” Re, kā pārdod sava darba panākumu novērtējuma zīmes!”
Šodien, kad daudz runājam par seno Latvijas laika apbalvojumu “atdzīvināšanu”, kad uzskatām, ka tikai Triju Zvaigžņu ordenis ir tas īstais un pareizais, bet padomju laikā saņemtās goda zīmes “aizmetam” kā kaut ko nevajadzīgu, atkal atceros tirgotāju stacijas tunelī. Protams, nevienam, izņemot pašu cilvēku, šie ordeņi un medaļas nav vajadzīgi. Tagad ir citi laiki, citi vērtējuma kritēriji. Tomēr uzskatu, ka nav tiesību nosodīt to lopkopēju, kas kolhoza laikā, smagi strādādama lopu novietnē, šodien cieš locītavu un muguras sāpes, to traktoristu, kas slimības dēļ tik tikko spēj noturēt cirvi rokās. Un ne jau tāpēc, ka visu mūžu būtu nepareizi dzīvojis. Tas bija tāds laiks, un tādi bija tā apbalvojumi. Tos valsts piešķīra labākajiem. Šie apbalvojumi ir viņu darba novērtējums.
“Kāpēc tad pārdod šos apbalvojumus?” kāds iebildīs. Pārdot vai nepārdot -, tā ir katra brīva izvēle. Un ne jau uz lielu bagātību iespējams cerēt. Saprotams ir arī cilvēku izmisums, jo godīgs mūža darbs lielai daļai šodien novērtēts ar 42, 47, labākajā gadījumā ar 50 un nedaudz vairāk latiem. Ne jau ar vieglu sirdi un domām cilvēki uzlūko tā laika apbalvojumus. Viņiem ir pamats jautāt: “Ko tie man devuši?”
Jauns laiks, jauni apbalvojumi. Bet kur liksim vēsturi? Aizmetīsim, pārdosim kā tas vīrs stacijas tunelī? Bet varbūt atcerēsimies, jo ne jau mēs izvēlamies laiku.
