Rankas pagasta daudzdzīvokļu nama dzīvoklī, kur mitinās Maiga un Kārlis Lazdas, bērnu čalas ir dzirdamas katru dienu, jo pie savas omas un opja tur gluži kā putnēni iespurdz mazbērni. Maiga un Kārlis vairāk nekā 40 kopdzīves gados ir izaudzinājuši 8 bērnus un tagad priecājas par 13 mazbērniem. Visi bērni jau ir pieauguši. Trīs dēli dzīvo un strādā ārzemēs, bet pārējie savas dzīvesvietas raduši turpat bijušās Rankas kartonu fabrikas ciematā.
Goda istabā pie loga uz galda vāzē dižojas rozes, pie griestiem spītīgi turas baloni ar uzrakstu “Daudz laimes dzimšanas dienā!” Iepriekšējā dienā pirms mūsu apciemojuma vienai no jaunākajām meitām bijusi dzimšanas diena. Kamēr saimniece vēl kavējas atceļā no Jaunpiebalgas, saimnieks steidz stāstīt, ka Rankā esot ienācējs. Atsaucoties sludinājumam, viņš no Rīgas atbraucis uz Ranku, lai sākotnēji strādātu Rankas sovhozā, bet nedaudz vēlāk – Rankas kartonu fabrikā. “Tā arī visu mūža lielāko daļu fabrikā nostrādāju. Šito dzīvokli nopelnīju. Žēl, ka fabrika izputēja. Es vēl daudz ilgāk būtu strādājis un nopelnījis lielāku pensiju,” sūrojas Kārlis. Tikmēr klāt ir arī Maiga. Aptuveni piecu kilometru attālumā no bijušās kartonu fabrikas atrodas viņas vecāku mājas. Maiga visu mūžu strādājusi fabrikā, kur arī satikusi Kārli. “Kad fabriku likvidēja, tik daudz cilvēku te palika bez darba. Tas bija smags laiks, jo bērni vēl mācījās skolā. Abi ar Kārli bijām pirmspensijas vecumā, bet tādi cilvēki nevienam darbā nav vajadzīgi,” Maiga nopūšas. Kārlis bilst, ka pirmā pensija bijusi tikai 30 lati. “Mums abiem pensijas tikai nedaudz sniedzas pāri simtam, jo kādu laiku nebija maksāts sociālais nodoklis. Kaut kā jau iztiekam, bet, ja nākas slimot, tad ir ļoti grūti. To saku no pieredzes, jo nācās pārciest operāciju. Arī rīt pošos uz slimnīcu Rīgā,” stāsta Maiga.
Gribējās, bet nevarējām atļauties
Raimonds, Sandris, Dzintars, Brigita, Edgars, Elga, Ilze un Līga – kod kurā pirktā gribi, visi vienādi mīļi, par visiem sava bēda, lai gan lielākā daļa jau nodibinājuši paši savas ģimenes. Maiga un Kārlis bilst, ka jaunībā par tik kuplu ģimeni gan neesot domājuši. Tā vienkārši noticis. Tagad, kad visi ierodas apciemot vecākus, dzīvoklis jau sen kļuvis par šauru. Lazdu ģimenei nav gājušas secen arī atvadu asaras, pavadot dēlus uz ārzemēm. “Vecākais dēls Raimonds, kuram jau ir 42 gadi, strādāja Rīgā ārzemju firmā, bet, kad tur vairākkārt tika samazināta alga, nebija citas izejas, kā doties peļņā uz Angliju. Tagad dēls man – tēvam, kas esmu īsts Latvijas patriots, saka, lai minu kādu iemeslu, kura dēļ viņam būtu jāatgriežas Latvijā. Mēģināju bilst, ka te esam mēs visi. “No kā es dzīvošu?’ dēls man atvaicāja. Viņam ir divas meitas. Viena beigs mūzikas koledžu un dosies studēt, bet tam ir vajadzīga nauda,” stāsta Kārlis, bet Maigas acīs sariešas asaras, domājot par tālumā esošajiem bērniem. “Tagad droši vien uzturēt tik lielu ģimeni būtu grūti. Agrāk tik traki nebija, jo kā daudzbērnu ģimenei nevajadzēja maksāt par dzīvokli, arī lopus turējām, dārzā visu ko izaudzējām, lai gan fabrikā bija maiņu darbs. Vienmēr arī vajadzību bija daudz, tomēr laikā, kad manējie auga, bērni nebija prasīgi. Ko vecāki nopirka, to vilka mugurā. Tagad mazbērni ne par kādu cenu nevilks to, kas nepatiks. Tolaik jau ar veikalos neko īpašu nevarēja nopirkt. Meitenes mācījās arodvidusskolā. Bieži vien raudāja, ka jāvelk kājās zābaki ar zemu papēdi, bet neko nevarēja darīt – vilka. Vienreiz bijām ciemos pie onkuļa, kurš dzīvo Vācijā, un vecākajai meitai Brigitai par lielu naudu nopirkām džinsus,” atceras Maiga. To viņa patur pie sevis, ka arī pašai šādos brīžos ap sirdi nav bijis viegli. Kārlis un Maiga labi atminas laiku, kad augu nakti nācās stāvēt rindā pēc kafijas, sviesta un citām precēm, kas fabrikas strādniekiem pārdotas mazliet lētāk. “Agrāk bērni raudāja, ka nevarējām atļauties dārgu rotaļlietu nopirkt. Toreiz teicu, ka visa dzīve priekšā, ka visu iespēs. Tā jau arī bija. Mēs arī nekad bērniem neslēpām savus ienākumus. Nevienam neprasījām nekādus pabalstus. Paši cīnījāmies. Tiesa, tolaik dzīve bija lētāka. Šodien viena daļa labāk izvēlas dzīvot tikai no pabalstiem, lai gan tajā pašā laikā varētu dārzu iekopt un paši kaut ko izaudzēt. Kūtis, kur agrāk tika turēti lopi, tagad stāv zālē ieaugušas. Bērnos jau kopš mazotnes centāmies ieaudzināt arī kārtības izjūtu. Es pat nevienu nedarbu nevaru atminēties,” saka Maiga.
Izvēli ļāvām izdarīt bērniem
Ne Maiga, ne Kārlis nekad nav uzstājuši, kādu ceļu dzīvē katram bērnam izvēlēties, bet ļāvuši to izdarīt viņiem pašiem. “Brigita un Elga ieguva pavāra profesiju, bet tad sāka likvidēt ēdnīcas un nācās meklēt citu darbu,” stāsta Maiga. Lai gan ģimenē stingrāks bijis Kārlis, arī Maigas vārds ticis sadzirdēts. “Atceros, ka Raimonds un Sandris prasīja, lai palaižam uz balli, bet nelaidām. Arī tolaik visādas nekārtības notika. Pareizi arī darījām, jo visi bērni izauga par labiem cilvēkiem,” bilst Maiga. Ne ar vārdu viņa nepiemin, no kā, audzinot bērnus, nācies savulaik atteikties. Tie vienmēr bijuši pirmajā vietā. “Es biju tāds mājas cilvēks. Pat ekskursijās netiku braukusi. Dēls aicināja pie sevis ciemos uz Zviedriju, bet tik tikko atkļuvu mājās. Šodien jau vairs nav agrākās veselības. Kad jau tiek rīkots kāds pasākums pensionāriem, tad abi ar Kārli aizejam. Visu arī ļoti pārdzīvoju un ņemu pie sirds. Nav jau tā, ka ģimenē ir viens vai divi bērni. Par visiem astoņiem jādomā un jāpārdzīvo līdzi viņu veiksmēm un neveiksmēm. Kad visi bija tepat, sirds bija mierīgāka. Raimonds jau aicināja, lai braucam uz Angliju, būs vieglāk dzīvot, bet man ar nedēļu Zviedrijā jau pietika. Uztraucos, kā iet mājās palikušajiem, kā viņi ar visu tiek galā,” nopūšas Maiga. Kārlis steidz piebilst, ka darāmā tāpat pietiekot, kaut vai tā pati mazbērnu pieskatīšana. “Mēs jau viņus tagad lutinām vairāk nekā paši savus bērnus, jo tik daudz neesam par viņiem atbildīgi. Iznāk jau arī sabārties, ja dara blēņas, bet tas tikai tā,” smaida vecmāmiņa. Maiga un Kārlis ir lepni par saviem nu jau lielajiem bērniem un mazbērniem, lai gan bijuši cilvēki, kuri norādījuši, cik viņiem tagad vecumdienās labi, jo bērni varot palīdzēt. “Viņi mums palīdz, ja vajag, bet arī viņiem pašiem ir savas ģimenes, par kurām jādomā. Ko viņi mums var iedot! Savulaik arī dēli strādāja fabrikā, bet nevienam vēlāk fabriku nevajadzēja. Mēs neaudzinājām bērnus tikai tāpēc, lai no viņiem tagad prasītu palīdzību,” dusmojas Kārlis.
Kamēr top fotogrāfija pie lielā akmens pagalmā, no darba pārrodas arī meita Brigita. Viņa atklāj, ka savulaik mamma bijusi arī godu saimniece. “Viņai ļoti patīk gatavot ēst. Kopīgi ar viņu arī pati esmu klājusi galdus. Savukārt tētis mums ir liels grāmatu lasītājs un filmu skatītājs. Man viņam jāpateicas par dēla Deivida pieskatīšanu, jo agrāk varēju atsākt strādāt. Ir labi, ka ir tik daudz brāļu un māsu, lai gan reizēm bija brīži, kad gribējās pabūt vienai. No māsām esmu vecākā, tāpēc vajadzēja pieskatīt jaunākās. Tagad jau viss ir citādāk,” saka Brigita.
