Pirmdien visi skolas bērni atkal dosies uz skolu, tādēļ šajā laikraksta numurā lasītāji arī mūs, žurnālistus, varēs iepazīt mūsu skolas laikā. Mēs katrs jums izstāstīsim kādu atgadījumu vai nerātnību no skolas laikiem. Man skolas laiks, jo īpaši pamatskolā aizvadītie gadi, ir mīļām atmiņām apvīti. Mācījos nelielā skolā, kur visi cits citu pazīst, visi ir draudzīgi. Tagad pārlapoju savu bērnības dienu fotoalbumu un atcerējos, kā mēs kā „pirmīši” tikām uzņemti 1.klasē. Vēl jau pavisam mazi (bijām tikai sešus gadus veci), bet jau tik svarīgi, jo uzsāktas ir skolas gaitas un esam piepulcējušies skolēnu saimei. Turpinot mācības, ar lielu nepacietību gaidījām, kad no mazākajām klasēm pāriesim uz „lielo” skolu – uz skolas korpusu, kurā mācījās 5. līdz 9.klašu skolēni. Īpašā atmiņā ir palikušas skolas formas – tumšzilās kleitas ar baltajām aprocītēm un apkaklītēm, kas pēc tam gan tika atceltas. Un kā tad bez kopīgajām klašu aktivitātēm – pārgājieniem pretī zeltītajam rudenim un ekskursijām pa visu Latviju, arī klases vakariem un skolas pasākumiem. Interesantas atmiņas saistās arī ar rudens kartupeļu talkām un aroniju lasīšanu, kur varējām nopelnīt naudiņu. Un mazliet skumjais pēdējais zvans un izlaidums, kad apzinies, ka šis dzīves posms ir garām un jādodas tālāk. Pāršķirstu albumu, atceros savus pirmos skolotājus un viņu sniegtās zināšanas, atceros klases un skolasbiedrus. Tagad mūs dzīve aizvedusi kur nu kuro šajā pasaulē, bet mūs visus vieno atmiņas par kopā pavadītajiem skolas gadiem.
