Esam pieraduši, ka dažādas izstādes piestāv muzejiem, izstāžu zālēm, saloniem un mākslas galerijām, bet izrādās, ka par pārsteidzošu, iedvesmojošu un apbrīnojamu izstāžu zāli var kļūt arī pilsētas parks, kā tas bija pagājušajā sestdienā, kad Jaunatnes parka teritorijā notika kārtējais Zaļais tirdziņš. Katra tirdzniecības vieta līdzinājās mazam izstāžu stendam, kurā dominēja cilvēku izdoma, meistarība, talants, pacietība un spēja meklēt risinājumu kaut kam jaunam, citus pārsteidzošam. Tas ir fantastiski, ka mums ir tik daudz radošu un darbīgu cilvēku, kuri gatavo dažādas rotaslietas, veido augu kolekcijas, lej sveces, šuj segas, gatavo ziepes un tējas, piešķir otru mūžu metālam un kokam, nemaz nerunājot par sieru sējējām, maizes cepējiem, gaļas un citu pārtikas izstrādājumu ražotājiem. Droši vien kāds šo tirgošanās iespēju uzskata par peļņu gūstošu nodarbi. Protams, kā gan citādāk, jo it visā ir ieguldīts darbs, bet labs darbs ir pelnījis labu algu. Nevienu tirgotāju nedzirdēju žēlojamies par šodienu, lai gan zinu, ka vienam otram šī tiešām ir vienīgā iespēja kaut ko nopelnīt. “Es gan nevarētu te tā stāvēt un tirgoties. Man būtu kauns,” dzirdēju kādu sakām. Mani tas izbrīnīja. Vai tad no paša ieguldīta laba darba ir jākaunas? Esmu pārliecināta, ka nevienu koka karoti nav iespējams izgrebt, māla podu izvirpot, sveci izliet, ja to nedara ar mīlestību. Pat medus nebūs tik salds, ja bitenieks to nesviedīs ar mīlestību. Par spīti visam, kas šodien notiek pasaulē un mūsu valstī, mēs pamazām mācāmies mīlēt to, ko spējam radīt paši. Un, izrādās, spējam ļoti daudz. Ir pienācis laiks savstarpēji novērtēt šīs spējas.
