Man gan smiekli nemaz nenāk. Sākumā pat raudāju. Pilnīgi nezināju, ko iesākt ar sievasmātes sētas suni. Redziet, viņa mums ir… kuce.
Man gan smiekli nemaz nenāk. Sākumā pat raudāju. Pilnīgi nezināju, ko iesākt ar sievasmātes sētas suni. Redziet, viņa mums ir… kuce. Posts un negals! Sievasmāte stingri ievēro sava suņa turēšanas noteikumus. Tur pagalmā, ķēdē un aiz sētas privātmājas teritorijā. Bet ko tas līdz, ja citi ļautiņi mūsu miestā savu kranču un pat sugas suņu turēšanas noteikumus ignorē?! Manas sievasmātes pagalms, ziniet, bija kļuvis par publisko suņu namu. Tie tēviņi, pardon, suņi, kauc, gaudo, rej, lec pāri sētai, lai tikai tiktu līdz sievasmātes kucītei, kuru sauc par Madi. Dikti iecienīta viņa ir suņu aprindās. Seksbumba, kaut viņu nelabais parautu! Ko lai dara? Sievasmāte visādi ir izprovējusies.
I karsta ūdens katlu šļākusi virsū tiem brūtgāniem, i kliegusi un projām raidījusi, bet no tā visa – tikai sliktāk. Nu viņa pati savās mājās bija kā ieslodzījumā. I pat uz veikalu iziet vairs nevar, kur nu vēl pie znota ciemos atnākt! Zvanīja man un sauca palīgā. Suņi šai uzbrūkot. Lai kaut kā glābtos, sākusi Madi turēt istabās. Tfu, vells! Kā tādu preileni. Bet šī jau ar uz tiem brūtgāniem kāra. Tēlo, ka viņai ik pēc pusstundas vajag kārtot dabiskās darīšanas. Bet kā šī tiek pagalmā, tā brūtgāni – kliukt, ir pāri sētai. Un viss cirks sākas no gala.
Sievasmāte sūdzējās policijā. Teica, ka es, rau, Krikumu Antons (viņas mīļotais znots), esmu trāpīgs šāvējs, mednieks. Varētu nokniebt tos uzmācīgākos brūtgānus. Sak, nav ko klaiņot pa pasauli. Lai viņu saimnieki pēc tam kož nagos. A policijā manai sievasmātei iebilda, ka apdzīvotā vietā šitik barbariski rīkoties neesot brīv. Lai par savu bēdu ziņojot miesta vietvarai. Tur atkal iebilda, lai zvanot suņu ķērājiem. Tad nu ziņoja sievasmāte, bet šie viņas ziņu nolika malā. Sak, lai pa priekšu sakrājas vairākas tādas ziņas. Nebrauks tak uz vienu vienīgu izsaukumu, vajagot vēl, lai citi pieteikumi pienākot, tad gan… Eh! Un nesolīja jau ar tos brūtgānus nobendēt, tikai iemidzināt solīja. Bet kas būs pēc tam? Atkal viss no gala!
Draugs Toļiks man ieteica, lai sievasmāte pati par savas kuces tikumību rūpējoties. Vajagot kuci sterilizēt un būšot miers. Es jums teikšu, tam Toļikam galīgi nav sirds krūtīs. Grib sunīšam laupīt dzīvesprieku. Tad nu, mīļie, nekas cits jau sievasmātei neatlika, kā vien saukt palīgā mīļoto znotu Antonu. He! Jūs man vaicāsiet, kā es biju domājis šito problēmu atrisināt? Pavisam vienkārši. Dabā ir tā iekārtots, ka visiem ir jābūt sadalītiem pa pāriem. Made ir jāizprecina! Tā es nolēmu, paņēmu Madi pavadā un devāmies uz suņu patversmi līgavaiņa meklējumos. Made izrādījās izvēlīga. Pirmajās divās suņu patversmēs jēgas nebija nekādas. Viņa uz visiem suņiem šķaudīja. Bet… Ventspilī Made, kas ir parasta (lai gan par to var strīdēties) kranču izcelsmes dāma, ieskatījās princī (manuprāt, galīgā ķēmā) – balti rudā bulterjerā. Bīstamā šķirne kā nekā! Der! Nopirkām mēs viņai to tīrasiņu briesmoni Bocmanu. Tagad viņš vienīgais ar Madi pa sievasmātes pagalmu jārējas. Neviens cits kaimiņu krancis neiedrošinās sievasmātes sētai nākt pat tuvumā. Es jums teikšu – miers un harmonija. Jā, laikam jau pavisam drīz Madei būs ģimenes pieaugums. Varēs tirgot kucēnus. Bizness ies no rokas. Tikai ēd gan viņi, velli tādi, daudz.
