Rudens dūmakā tītais veļu laiks vienmēr uzskatīts par noslēpumainu, mistisku.
Rudens dūmakā tītais veļu laiks vienmēr uzskatīts par noslēpumainu, mistisku. Senči oktobra tumšajos vakaros mēdza pulcēties pie kopīga pavarda, lai paklausītos vecmāmiņas vai vectētiņa stāstā par senajiem laikiem. Bērni klausījās, elpu aizturējuši. Mūsdienās trūkst šo tradīciju. Bet alkas pēc mistiskā ir neizmērojamas, tāpēc bērni paši izdomā spoku stāstus. Lai varētu pašausmināties.
Taču šoreiz runa nebūs par izdomājumiem. Notiks vakarēšana. Un patiesus notikumus stāstīs reāli cilvēki, kā īstos vārdus laikraksts gan lasītājiem neizpaudīs.
Vecmāmiņa Anna (75 gadi)
Stāsts ir par kādu mīlas pāri. Par šo neticamo gadījumu bērnībā mums, saviem mazbērniem, izpļāpājās vecmāmuļa. Tikai reizi viņa stāstīja. Lai kā vēlāk lūdzām vēlreiz izstāstīt, viņa to nedarīja. Kad vecmamma jau bija mirusi, mana māte reiz izteicās, ka pirms vectētiņa omei bijis draugs, kas gribējis tomēr precēt citu meiteni. Bet notikusi nelaime. Viņai sāpējis tas.
Jauneklis ārkārtīgi bijis samīlējies meitenē. Jau pašūta kāzu kleita un ancūgs. Bijusi nolikta kāzu diena. Taču meitene to nesagaidījusi. Nomirusi. Šķiet, viņai bijis dilonis. Puisis savu iemīļoto vēlējies apglabāt līgavas tērpā. Līdzi viņai zārkā ielicis savu foto. Lai mīļotā meitene nejustos vientuļa, dusot kapsētā. Bet sens ticējums vēstī, ka tā darīt nedrīkst, jo tad drīz palicējam arī būs jāmirst. Iespējams, puisis to apzinājies. Varbūt viņš pat vēlējās nāvi, lai tikai atkal būtu kopā ar savu iemīļoto.
Pēc bērēm katru vakaru gājis pie iemīļotās kapa. Kādu rītu viņu tur arī atrada. Jauneklis bez dzīvības gulēja, apskāvis līgavas kapa kopiņu. Rokā viņam bija līgavas baltās kleitas strēmele.
Cilvēki visādi mēļojuši. Daži teikuši, ka jauneklim līgava naktī droši vien spokojusies. Viņš pieskāries tai un miris, bet pierādījums par notikušo palicis rokā. Citi tādam spoku stāstam neticēja un skaidroja notikušo pavisam vienkārši. Pirms iemīļotās apglabāšanas līgavainis nogriezis strēmeli no viņas baltās kleitas. Savos sirdsēstos gājis pie kapa, raudājis un rokā turējis mūža mierā dusošās sievietes drēbes gabaliņu. No mīlestības alkām viņam plīsusi sirds.
Liekas, mana vecmamma ticēja: abi ir paradīzē un laimīgi. Viņa, iespējams, mazliet apskauda šo laimi un bija greizsirdīga.
Pensionārs Boriss (68 gadi)
Padomju gados, kad biju instruktors Latvijas kompartijas rajona komitejā, pilsētā bija visādi piedzīvojumi ar plikajiem. Uzskatu, ka tā bija diversija. Lai tiktu galā ar tām nejēdzībām, izmeklēšanā iesaistījās Valsts drošības komiteja. Tas neko nelīdzēja. Nejēdzības, kā atceros, turpinājās līdz atmodas laikam. Iespējams, arī tagad. Taču man par to vairs nav informācijas.
Kā šodien atceros pirmo gadījumu ar plikajiem. Bija auksta oktobra nakts. Liekas, tas bija viens no pēdējiem mēneša datumiem. Tā pavēlāk no komandējuma mājās atgriezās rajona partijas komitejas pirmais sekretārs. Šoferim viņš teica, ka no darbvietas mājās ies kājām. Griboties paelpot svaigu gaisu. Ceļš veda gar Ļeņina pieminekli. Iet sekretārs, neko ļaunu nedomādams. Kaut gan pulktenis tobrīd rādījis laiku mazliet pāri pusnaktij. Te skatās – pretī nāk cilvēks Ādama kostīmā. Un baltas čībiņas kājās. No kauna tā kā vajadzētu skatienu novērst, bet samulsumā sekretārs nespēj ne acu atraut no plikā. Šis iet garām un sveicina, saka: “Labs vakars!” Sekretārs atņēma sveicienu. Otrā dienā stāstīja par notikušo drošībniekiem kā humoru. Visi smējās. Neviens vēl nezināja, ka pēc tā gadījuma partijas sekretārs kļuvis par zilo. Tā viņu bija redzētā aina iespaidojusi. Tiesa, atmodas laiku sekretārs nepiedzīvoja. Par nepareizo orientāciju viņu atbrīvoja no amata. Vēlāk dzirdēju, ka nelaimīgo it kā greizsirdības lēkmē nomušījis draugs.
Bet pēc tā gadījuma ar pliko vīrišķi pie Ļeņina pieminekļa jau nākamajā naktī atkal bija jauns piedzīvojums. Tagad gan ar pliku sievieti. Ap rīta trešajiem gaiļiem zvana milicijai satraukta viesnīcas darbiniece un ziņo, ka viesnīcā nupat esot ienākusi pilnīgi plika dāma. Miliči izbrauc uz notikuma vietu. Dāma, uzkāpusi otrajā stāvā, sēž foajē mīkstajās mēbelēs, kāju pār kāju pārlikusi. Pilnīgi kaila. Pat bez čībām. Prasa viņai, kā sauc. Esot Ieva. Prasa pieraksta vietu. Ēdenes dārzs! Savāca dāmu un aizveda uz trakomāju. Tur viņa neko vairs neatcerējās par notikušo. Ārsti secināja, ka sievietei īslaicīgi bija aptumšojies prāts. Viņa bija bezpartejiskā. Vietējā tirdzniecības darbiniece. Man ir aizdomas, ka viņa tomēr maskējās.
Varētu jau aizmirst par šiem gadījumiem, taču pēc gada akurāt tajā pašā naktī ap pulksten trijiem atkal pie tās pašas viesnīcas durvīm klauvēja. Atkal tā pati plikā sieviete. Ienāca viesnīcā, uzkāpa otrajā stāvā un tur palika. Atkal viesnīcas darbinieki izsauca miličus. Šie atbrauc, bet dāmu nekur neatrod. Viesnīcas personāls saka: “Nevar būt. Viņai nebija, pa kurieni iziet ārā.” Miliči, zinādami, kur persona dzīvo, aizbrauca pie viņas. Šī mierīgi guļ mājās un brīnās, ko no viņas grib.
Un tā tas turpinājās sešus gadus. Vienā un tajā pašā oktobra naktī plikā dāma klauvēja pie viesnīcas durvīm. Bet milicija sievieti nekad nevar ēja atrast. Reiz pliko klauvētāju nelaiduši viesnīcā. Dāma izsitusi logam stiklu kā nieku un vienalga tikusi iekšā. Viņa sadūrusies stiklos, ejot uz otro stāvu, atstājusi aiz sevis asiņainas pēdas. Vai spoks tā varēja?
