Gulbenes bibliotēkas abonementā līdz 10.janvārim apskatāma Gulbenes mākslas skolas pedagoģes Sandra Dikmanes fotoizstāde “Tuvumā”. Šoreiz izstādē izvietotas desmit lielformāta fotogrāfijas, kurās atainoti ziedi, klusā daba un ainava.
Sandra stāsta, ka fotografēšana ir vaļasprieks, kam viņa pievērsusies pirms 15 gadiem, dzīvojot laukos ar maziem bērniem un daudziem pienākumiem. “Fotografēju visu, kas bija manā tuvumā – kokus, mākoņus, ūdenī iekritušas lapas, akmeņus. Tās bija sarunas pašai ar sevi vientulībā un klusumā, iesākumā tās bija tikai dažas minūtes dienā, tad ilgāk,” stāsta fotogrāfiju autore. Lai izzinātu fotografēšanas noslēpumus, Sandra nedaudz mācījusies pie visiem labi zināmā fotogrāfa Māra Kundziņa, bet lielāko iespaidu uz Sandras domāšanu un pasaules redzējumu atstājusi viņas pirmā profesija, kas tolaik saukusies telpu dekorēšana, bet šodien to sauc par vides dizainu. S.Dikmane studējusi arī Mākslas akadēmijā Dizaina nodaļā. Pēdējos 12 gadus Sandra strādā mākslas skolā par kompozīcijas skolotāju, daudz uzmanības pievēršot bērnu kompozīcijas izjūtas attīstīšanai, ne tikai likumu zināšanai.
“Tur es iemācījos iedziļināties lietu uzbūvē, ieraudzīt dabas formu neparastumu un harmoniju. Padomju gados man nācās gatavot arī lielus svētku plakātus Jelgavā. Cēsis esmu veidojusi arī apjomīgus sienu gleznojumus un interjerus. Tas bija astoņdesmito gadu vidus, kad mākslinieki centās izvairīties no pompozu varoņu reāliem atveidojumiem, tāpēc mēs tolaik veidojām abstraktas sarkanas krāsas kompozīcijas,” atceras Sandra. Tā – palēnām – viņa atradusi sev svarīgās lietas. “Man patīk krāsu, formu un faktūru attiecības. Es jūsmoju par gaismu un ēnu rakstiem,” saka Sandra. Izstādē viņa izlikusi abstraktas fotogrāfijas bez īpaša sižeta, uzskatot, ka tuvumā viss ir citādāk.
Sandra sevi raksturo kā ļoti piekasīgu savu darbu vērtētāju. “No tā, ko esmu fotografējusi, atzīstu kādu divdesmito daļu, jo savam vaļaspriekam izvirzu augstas prasības un daru tikai to, kas man pašai patīk,” saka māksliniece. Sandra atzīst, ka galvenokārt par fotogrāfiju objektiem izvēloties ziedus, kluso dabu un ainavu, jo cilvēki viņu īpaši neinteresējot, tāpat kā dažādi notikumi un to reportāžas.
Kaut kur dodoties, Sandrai vienmēr līdzi ir arī fotoaparāts, bet arī, skatoties pa logu, esot iespējams rast jaunu sižetu kādam mākslas darbam.
Lielformāta fotogrāfijas ir gatavotas Rīgā un izkārtotas uz kartona. Šo pasūtījumu sponsorējusi pati autore. “Man vispār patīk domāt lielās lietās, tāpēc, ka esmu vides dizainere, kam ir plašs skatījums. Mazās lietas nav manas,” smejas Sandra. Perspektīvā viņa iecerējusi izveidot fotogrāfiju sēriju ar klusajām dabām, jo tad es pati visu izdomāšu, salikšu gaismas, kompozīciju – visu, kas man patīk. Tas ir plāns ziemas svētdienām, jo tad ir laba gaisma ar garām ēnām. Ir prieks, ja pa dienu var dabūt vienu labu bildi. Piemēram, izstādē redzamo zeltaini brūno kluso dabu es pārfotografēju 50 reizes, tomēr vēl tur ir viena kompozīcijas kļūda,” stāsta S. Dikmane.
