Gulbeniete Lāsma Miščenko atšķiras ar savu bizi. Viņai tā patīk. Lāsma negrasās nogriezt matus. Pašlaik meitene atrodas Krievijā, Ņižņijnovgorodā. Viņa ir brīvprātīgā un tur strādā ar bērniem, kas slimo ar autismu un Dauna slimību. Starptautiskā projekta gaitā viņai tur jāpavada pusgads. Puse no šā laika jau ir aizritējusi. “Dzirkstele” ar Lāsmu sarunājas, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas – internetu.
Tātad vārdadienu šoreiz Lāsma svinēja, būdama tālu no mājām. Viņa ir dzimusi un augusi Gulbenē, bet vidusskolu pabeidza Bērzpilī. “Gulbene man ir dārga, jo tur viss ir tik zināms un pazīstams. Visa bērnība pavadīta un atdota šai vietai. Taču cilvēks nevar stāvēt ilgi uz vietas, bet vienmēr ir patīkami atgriezties mājās, kur tevi gaida. Sūtu daudz buču mammai, saviem draugiem Gulbenē – Ievai, Sintijai, Monikai, Kikai, Simonai, Ilzei, Undai, Sanijai, Sindijai, Salvim un viņu mammām. Skumstu un mīlu jūs visus! Tomēr zinu – mums tāpat ir vienas debesis,” saka Lāsma. Pašlaik viņas dzīvē ir pieredzes uzkrāšanas laiks. “Vēlējos izdarīt kaut ko labu un nozīmīgu. Esmu iepazinusies ar lieliskiem un interesantiem cilvēkiem, kuri dara to pašu, ko es. Mums kopā ir labi, kaut arī esam tik dažādi,” viņa saka.
Savs vārds meitenei līdz šai dienai bija licies parasts – tāds, kas ne ar ko īpaši neizceļas. Taču, svinot Lāsmas vārdadienu Krievijā, kolēģe Katrīna (no Austrijas) pastāstījusi, ka arī austriešiem ir šāds sieviešu dzimtes personas vārds. Vietējiem iedzīvotājiem Ņižņijnovgorodā, kā viņi atzinušies ne reizi vien, Lāsmas vārds ļoti patīk un visi jautā, kā to tulkot. “Kad biju maziņa, nevarēju izrunāt savu vārdu un teicu, ka esmu Ļaļa. Māsīca mani joprojām tā sauc,” stāsta Lāsma.
Viņa bilst, ka Krievijā tāpat kā Latvijā pašlaik ir ekonomiskās krīzes laiks, kad ierindas pilsoņiem maciņi gandrīz vai pavisam tukši. Tajā pašā laikā viņa saprot – vienmēr kādam būs krīze, vienmēr būs gan bagātie, gan nabagie. “Visiem nevar palīdzēt, nepietiks spēka un līdzekļu. Jāpriecājas, ja izdevies palīdzēt kaut vienam, daloties savās pusdienās,” saka Lāsma. Viņa ir nonākusi pie atziņas, ka arī ar dzīves atstumtajiem var atrast daudz kopīga. “Viņi arī māk priecāties un bēdāties,” bilst meitene.
