Gulbeniete, 25 gadus vecā Jolanta Jakāne (dzimusi Gurgāne), jau trīs mēnešus dzīvo un strādā Amerikā.
Gulbeniete, 25 gadus vecā Jolanta Jakāne (dzimusi Gurgāne), jau trīs mēnešus dzīvo un strādā Amerikā. 11.septembrī brīdī, kad notika terora akti, kas prasījuši daudzu cilvēku dzīvības, Jolanta bija mājās. Viņa redzēja, kā kūp dūmu mutuļos Ņujorka. Viss licies neticami. Skatījusies televīzijā ziņas par traģēdiju un sākumā licies, ka tās nemaz nav ziņas, bet kāda mākslas filma par katastrofām.
“Jocīgi, ka pēc notikušā cilvēki šeit kļuvuši laipnāki, uzmanīgāki cits pret citu. Bieži ir viltus trauksmes, kas rada bailes,” stāsta Jolanta.
Viņai liekoties, ka gan jau viss būs labi, taču prātā arvien esot iespēja pārcelties uz dzīvi Floridā, ja Ņujorkā kļūs nedroši. Ņujorkā Jolanta strādā divās vietās – ir viesmīle krievu naktsklubā un grieķu restorānā. “Grieķu restorānā man patīk labāk. Tur publika ir pieklājīga. Turklāt tieši tur pamazām apgūstu angļu valodu. Ir uzmanīgi jāklausās, jo pagaidām vēl man ir grūti saprast un izteikties angliski,” saka gulbeniete. Viņa zinot Amerikā “pāris tipus”, kas šeit ieradušies no Latvijas un dzīvo jau trīs gadus, taču joprojām nerunā angliski. Tas ir tāpēc, ka šie cilvēki strādā krievu naktsklubā un kontaktējas krieviski. Jolantai šāda perspektīva neliekas pieņemama.
“Daudzi mani draugi, kas strādāja ēkās, kas atrodas blakus Pasaules tirdzniecības centram, zaudēja darbu,” stāsta Jolanta. Pirms traģēdijas viņa ciemojusies pie draugiem Manhetenā. Bijusi Dvīņu torņu virsotnē, zem kājām bijusi visa pilsēta. Justīne, kas dzīvo Manhetenā, tagad stāstījusi Jolantai, ka no attāluma redzējusi, kā sabrūk ēkas. Tas bijis briesmīgi. “Arī es nespēju pieņemt, ka tas ir noticis,” saka viņa.
Jolanta stāsta, ka Amerikā jūtas “ļoti labi”, jo blakus ir labi draugi – gan latvieši, gan Amerikā iepazīti labestīgi cilvēki. Taču nomāc ilgas pēc tuviniekiem, dēla Jorena, mammas, māsas, kas ir Latvijā. Ar dēlu un mammu Jolanta cer satikties, kad Amerikā būs olimpiskās spēles. Ikdienā viņa ar radiem un draugiem sazinās ar mobilā telefona starpniecību un pa e-pastu. Savai mammai, kas pašlaik audzina Jorenu, kam vēl nav sākušās skolas gaitas, Jolanta sūta naudu no Amerikas. Tas esot mierinājums nošķirtībai, jo nekad līdz šim tik pārticīgi nav dzīvojusi Gulbenes meitene, kas bijusi arī Latvijas skaistumkonkursa fināliste.
Ņujorkā Jolanta mitinās atsevišķā mājā kopā ar vēl dažiem te strādājošiem latviešiem. Par māju, kurai ir arī baseins, mēnesī viņi maksā 1000 dolāru.
Nesen Jolanta bijusi grupas “Depeche Mode” koncertā. Tagad gribot redzēt operu “Aīda”, ko komponējis Eltons Džons. Sapņo arī par teātra izrāžu apmeklēšanu. Taču brīva laika ir maz, un to galvenokārt jāizmanto atpūtai, jo darba slodze ir liela.
Pēdējā brīdī “Dzirksteles” e-pastā pienākusi vēl viena vēstulīte no Jolantas. Bijusi Manhetenā Metropolitena muzejā un savām acīm aplūkojusi pasaules šedevrus. Un tur piepeši zvanījuši draugi pa mobilo telefonu un pavēstījuši, ka sācies karš. Afganistānā. Kļuvis neomulīgi. Vēlāk Jolanta novērojusi, ka daudzos veikalos Amerikā sākusies lielā izpārdošana. “Laikam cilvēki baidās par savu biznesu,” secina Jolanta.
Taču Bruklinā nejūtot nekādu uztraukumu. Tur viss pa vecam. Mierina sajūta, ka “karš ir tur, Afganistānā”, nevis te, Amerikā. Un tomēr iekšējs nemiers ir. Arī neizpratne par notiekošo. Jolanta pieder katoļu ticībai. Vardarbība neliekas īsti pieņemama metode. Arī tad, ja vajag aizstāvēties. Bet kā citādi to izdarīt? Atbildes nav. Un arī rītdiena ir neziņas pilna. Taču dzīvotgriba ir stipra. Gribas tik daudzko redzēt vēl pasaulē, apbrīnot, izprast, arī noliegt. Un gribas apskaut savus mīļos Latvijā. Tas viss notiks. Ir jānotiek. Dzīve turpinās. Tur un te. Pa vidu ir tikai tāds nieks – viens okeāns.
