Stāsts turpinājumos. 3. Pāris dienas nomocījies ar galvassāpēm, Ilvars aizgāja pie ārsta un vēlreiz noklausījās jau zināmos norādījumus – pasaudzēt sevi un ievērot dienas režīmu.
Stāsts turpinājumos. 3.
Pāris dienas nomocījies ar galvassāpēm, Ilvars aizgāja pie ārsta un vēlreiz noklausījās jau zināmos norādījumus – pasaudzēt sevi un ievērot dienas režīmu. Kādu no atsperēm nāksies atslābināt. Tā kā pēdējā laikā visi spēki tika vērsti uz biznesa noturēšanu un paplašināšanu, kompromisu nācās meklēt tur.
Pēc pāris mēnešiem Zanda nejauši pamanīja kādu nesamaksātu rēķinu un sakliedza uz Ilvaru, ka viņš pat to nespēj nokārtot, lai gan lielījās, ka naudas pietikšot vēl ilgam laikam. Ka iztikas līdzekļiem nogriezti spārni, tas tāpat bija labi redzams – tradicionālās brīvdienu pusdienas restorānā tika atceltas.
Vairākas dienas sevī krādama rūgtumu un sajūtu, ka atrodas uz grimstoša kuģa, Zanda beidzot neizturēja, un viņu saruna vakarā izvērtās par skaļu klaigāšanu un abpusēji paustu nepatiku. Aizcirzdama aiz sevis istabas durvis, viņa izkliedza: “Un liec man pilnīgu mieru!”
Tā bija pirmā nakts, kuru abi spītīgi pavadīja katrs savā istabā. Vairākas reizes Zandu pamodināja Ilvara soļi koridorā un tējkannas svilpšana virtuvē, bet viņai negribējās celties un iet runāties. Labāk atlikt to uz rītdienu.
Bez tam – ko gan viņa Ilvaram teiktu? To, ka pietrūkst tās dzīves, kas bija pirms tam, ka apnikusi mierīgā un garlaicīgā mājās dzīvošana, ka viņa nav nekāda ķēkša un mājsaimniece? Viņa nav pelnījusi šādu mierīgu pelēšanu! Pietika jau, ka darbā vajadzēja atsēdēt obligātās astoņas stundas.
Zanda pati nesaprata, kurā brīdī izgaisa tā maigā tuvība, kas viņus saistīja Ilvaram grūtākajās dienās. Visi vakari bija palikuši vienādi pelēki. Kaut kur bija zudusi arī Ilvara pielūgsme, kas tik bieži izpaudās ziedos un dāvanās.
Tad nāca dienas, kurās viņi staigāja viens otram garām kā sabrieduši negaisa mākoņi, līdz dzīve piespēlēja risinājumu šim mezglam – kāds Zandas paziņa piedāvāja viņai izklaides braucienu uz Zviedriju. Daudz nedomādama, viņa piekrita, bet Ilvaram to pasniedza kā darbavietas nosūtījumu.
Pēc nedēļas atgriezusies, Zanda dzīvoklī sastapa laimīgi smaidošu Ilvaru, romantiski klātu vakariņu galdu un liliju pušķi izlīgumam. Prasmīgi notēlojusi nogurumu, īsos vārdos kaut ko pastāstījusi par braucienu, drusku iemalkojusi speciāli viņai nopirkto vīnu, Zanda atvainojās, ka vēlas būt viena. Pēc piecām naktīm blakus enerģijā kūsājošajam Raitim viņa nespēja iedomāties sevi pieglaužoties Ilvaram… Laikam jau tas bija noiets etaps.
Vēl gan prātodama, vai nākamā diena viņas jūtās ko neizmainīs, Zanda pavadīja garu bezmiega nakti. Un tomēr – nē, Ilvars bija mainījies. Viss bija citādāk. Zanda saprata, ka viņa vairs neko nevēlas glābt.
