Dzimtas sakņu pētīšana ir ļoti aizraujoša un interesanta un var aizvest mūs tālā senatnē, kur varam uzzināt daudz interesantu stāstu, kas, savijoties cits ar citu, veidojuši mūsu dzimtas vēsturi un mūs pašus, tādus, kādi esam. Bet viennozīmīgi viss sākas ar vēlmi izzināt un saprast, kas es esmu un kas ir mani senči!
Gulbenes 2.vidusskolas vēstures skolotāja Aivija Grīnberga stāsta, ka bērniem stundās ir interese izzināt savu dzimtu likteņus, tiek rakstīti arī zinātniski pētnieciskie darbi. Arī pati skolotāja ir pētījusi savu dzimtu un tās vēsturi. “Priecājos, ka daudz ko uzzināju par savām saknēm, kamēr bija dzīvas abas manas vecmammas. Mana vecmamma spēja atcerēties un nosaukt vēl savu vecmammu. Esmu meklējusi informāciju un arī apstiprinājumus baznīcu grāmatās. Informāciju esmu uzrakstījusi un apkopojusi, lai tā paliek arī maniem bērniem. Mūsu dzimtas liktenis ir bijis pietiekami samezglots, un arī tāpēc man ir gribējies kaut ko vairāk uzzināt par mūsu dzimtu. Katrā ziņā – es ļoti mudinu bērnus un jauniešus, lai viņi apzinās šo vērtību un mēģina kaut ko noskaidrot, kamēr mūsu vecie cilvēki vēl ir dzīvi un kamēr viņi vēl var dalīties savās atmiņās,” saka A.Grīnberga.
Dzimta izpētīta 13 paaudzēs
Savulaik laikrakstā stāstījām, ka 2003.gadā Lizuma pagasta Velēnā notika tautā mīlētā, bet nu jau aizsaulē aizgājušā aktiera Kārļa Sebra dzimtas salidojums, kurā pulcējās apmēram 200 cilvēki no visas Latvijas. Salidojuma dalībnieki pētījuši un papildinājuši arī uzzīmēto dzimtas koku 13 paaudzēs, kura sākotne esot 1650.gadā. Dzimtas koka veidošanu esot aizsācis tieši K.Sebris, kuram pirmoreiz Sebru dzimtas koku izveidojis pētnieks Jānis Plūksna. Vēlāk pētīšanā iesaistījušies arī citi dzimtas pārstāvji. “Gribu mudināt ģimenes, jauniešus pētīt savu dzimtu, zīmēt dzimtas koku. Tas noteikti izdosies. Meklējiet senčus un jūs noteikti atradīsiet! Ir bijuši mēri, kari un juku laiki. Taču ir labi, ja varam saskaitīt savējos,” toreiz teica K.Sebris. Sebru dzimtas pārstāvis lizumnietis Ainārs Sebris stāsta, ka tagad dzimtas salidojumi diemžēl vairs nenotiek. “Prieks, ka notika šāds pasākums, jo tajā satikām pat radiniekus, ar kuriem iepazināmies pirmo reizi – saknes mūsu dzimtai ir sākušās Gaujas malā Velēnā, bet tagad daudzi ir izklīduši pa plašo pasauli,” stāsta A.Sebris. “Mums bija doma pēc kāda laika atkal organizēt salidojumu, taču tā arī to neviens neuzņēmās. Tomēr varbūt kādā brīdī atkal noorganizēsim savas dzimtas salidojumu.”
Dzimtas kopā saturētāja – vecmamma
Ar bagātām dzimtas tradīcijām var lepoties beļaviešu Skopanu dzimta. Šī dzimta savā pirmajā salidojumā tikās 2007.gadā. Jānis Skopans stāsta, ka ideja par salidojuma organizēšanu radās viņa brālim Salvim un māsīcai Unai. Viņi par to bija ierunājušies kādā ģimenes pasākumā. “Mana vecmamma ir ļoti cienījamos gados, nesen nosvinējām jau 95 gadus. Viņai ir bijuši 11 bērni, trīs gan jau ir aizsaulē, taču mums ir izveidojusies ļoti liela un kupla dzimta un ir vērts to palaikam pulcēt kopā,” stāsta J.Skopans. Nākamais salidojums būs šogad septembra pirmajā nedēļā. “Salidojums mums notiek dzimtas mājās, kur visi ir uzauguši. Šobrīd tur jau saimnieko citi saimnieki, taču mēs ar viņiem sadarbojamies un viņi neliedz mums izmantot kalnu, kur visi sabraucam un esam kopā. Mums ir dzīvā mūzika, dažādas atrakcijas, kavējamies atmiņās. Pirmajā salidojumā bijām apmēram 120 cilvēki, bet arī tad vēl īsti visi nebija tikuši.” J.Skopans atklāj, ka viņi ir izpētījuši arī savas dzimtas koku. Tas ir sākts pētīt, par pamatu ņemot viņa vecmammas un vectēva laulību, tas ir laiks no 20.gadsimta sākuma. Protams, ar katru gadu tas tiek papildināts. Varbūt kāda lapiņa laika gaitā nokrīt no šī koka, taču tiek dzīti arī jauni dzinumi. “Vecmamma joprojām ir dzimtas saturētāja. Mums ar viņu ir ļoti sirsnīgas un tuvas attiecības. Viņa mums ir liela vērtība. Tādu saules mūžu ir nodzīvojusi! Ko gan visu viņa nav pārdzīvojusi! Viņa taču ir mūsu Latvijas vienaudze. Savulaik padomju laikos viņai ir arī piešķirtas trīs medaļas par kuplas ģimenes veidošanu. Ļoti priecājamies, ka vecmammai vēl ir laba veselība, viņa pat vēl iet un dara dažādus darbus,” atklāj J.Skopans.
Izrāda interesi
Gulbenes novada Vēstures un mākslas muzeja direktore Valda Vorza stāsta, ka arī mūsu muzeja darbinieki nereti saskaras ar cilvēku interesi par savām saknēm. “Mums bija gadījums, kad muzejā ieradās cienījama vecuma kungs ar savu kundzi no Vācijas un mazmeitu, kura dzīvo Francijā, un jautāja par viņu dzimtu. Un ļoti patīkami bija saņemt uz Ziemassvētkiem apsveikumu un vēstuli ar pateicību muzeja darbiniekiem par izrādīto laipnību viņu pētījumos,” stāsta V.Vorza. Viņa atzīst, ka arī vietējie cilvēki nereti izrāda interesi savu sakņu izzināšanā. “Protams, ne visiem mēs varam palīdzēt, taču iespēju robežās to cenšamies darīt. Vairāk varam palīdzēt, ja cilvēks ir bijis nozīmīgs un mums muzejā par viņu ir kādi materiāli,” saka muzeja direktore. “Ir arī cilvēki, kas paši atbrauc un izstāsta kaut ko par savu dzimtu, bet vairums ir tādu, kas jautā pēc palīdzības. Protams, mēs viņus arī lūdzam vēlāk padalīties informācijā, ko ir uzzinājuši par cilvēkiem, kas ir bijuši saistīti ar mūsu novadu. Muzejā vēlāk tiešām ir nonākuši šie izpētītie dzimtas koki,” atklāj V.Vorza.
Var veikt pētījumus
Veidojot dzimtas kokus, nenovērtējamas ir radinieku atmiņas. Protams, daudz ko var uzzināt no dažādiem dokumentiem, reģistriem, baznīcas grāmatām. Ziņas par savām dzimtas saknēm var meklēt arī arhīvos. Latvijas Valsts vēstures arhīvs piedāvā veikt ģenealoģiskos pētījumus. Ir izveidota arī interneta vietne “www.lvva-raduraksti.lv”, kas ir virtuāla arhīva lasītava.
Latvijas Valsts vēstures arhīva Zinātnisko uzziņu daļas vadītāja Irina Veinberga stāsta, ka katru gadu viņi saņemot apmēram 600 pieprasījumus. “Ir cilvēki, kas grib kaut ko atstāt par piemiņu saviem bērniem un mazbērniem, citi vēlas uzzināt kaut ko par saviem senčiem. Daļa mūsu tautiešu ir aizbraukuši savulaik prom no Latvijas teritorijas un tagad dzīvo ārzemēs, viņiem ir zuduši sakari ar dzimtām, tādēļ mēģina atrast kontaktus. Iemesli ir dažādi šiem pieprasījumiem,” saka speciāliste. Arhīvā ir pieejama dažāda informācija, ja paveicas, var atrast arī fotogrāfijas. “Lielākā daļa dokumentu ir atrodami arī mūsu virtuālajā arhīvā “Raduraksti”, kur cilvēks pats var strādāt ar šiem dokumentiem un meklēt informāciju. Tas ir grūti, bet pamēģināt var! Turklāt tas ir bezmaksas pakalpojums,” stāsta I.Veinberga. Arhīva darbinieku sagatavotais pētījums būs maksas pakalpojums, taču maksājums būs atkarīgs no tā, cik daudz informācijas cilvēks saņems.
Kas būtu vēsture, ja tajā nebūtu reālu cilvēku, viņu likteņu un dzīves līkloču? Tieši tie savijoties ir izveidojuši vēsturi. Un kas gan būtu mēs paši, ja nezinātu savu vēsturi, savus senčus un viņu dzīves gājumus!
Uzziņai
“www.lvva-raduraksti.lv” ir pieejamas Latvijas evaņģēliski luterisko, Romas katoļu, pareizticīgo, baptistu, reformātu, uniātu un vecticībnieku draudžu baznīcu grāmatas, kā arī rabinātu metriku grāmatas līdz 1905.gadam un 1.Viskrievijas tautas skaitīšanas Kurzemes, Vitebskas un Vidzemes guberņās 1897.gadā dokumenti.
Arhīva fondos atrodas hronoloģiski plašākā un senākā Latvijas vēstures perioda (no 13.gadsimta līdz 1945.gadam) dokumenti, kurus var izmantot ģenealoģisku pētījumu (par dzimtas vēsturi, ciltskoka izpēti un sastādīšanu) veikšanai. Interesents arhīvā var pieprasīt profesionāli veiktu ģenealoģisku pētījumu. Latvijas Valsts vēstures arhīvs sagatavo ģenealoģiskus pētījumus pēc ieinteresētās personas brīvā formā sastādīta pieprasījuma saņemšanas. Interesents ģenealoģisku pētījumu var veikt arī arhīva lasītavā.
