Latvijā starp varu un tautu ir radusies plaisa. Tās rašanās iemesls – nevienlīdzība iedzīvotāju starpā ekonomikas un sadzīves jautājumos. To izjūt pensionāri un vietējie iedzīvotāji.
Sabiedrībā cilvēki ir dažādi. Vieni par priekšdienām nedomā un naudas līdzekļus netaupa. Visos valsts režīmos viņi ir ieguvēji. Padomju laikā viņus apgādāja ar jauniem labiekārtotiem dzīvokļiem. To uzturēšanai valsts piešķīra dotācijas. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas dzīvokļi tika privatizēti un tie pārgāja šo īrnieku personīgā īpašumā. Arī pašreizējā vara viņus neaizmirst un sniedz tiem daudzpusīgu atbalstu. Savukārt otri bez valsts pabalstiem ar savu darbu un ietaupītiem naudas līdzekļiem cēla ģimenes mājas un ierīkoja dārzus. Pie visām varām tie ir zaudētāji. Vietējā vara tos neatbalsta un uzskata par bagātiem. Šāds pensionāru sadalījums labajos un sliktajos vai trūcīgajos un bagātajos izdevīgs pašvaldībām.
Es personīgi vietējo varu vērtēju negatīvi. Mani neapmierina viņu bezatbildīgā attieksme pret izpildāmajiem pienākumiem. Pēc Otrā pasaules kara bija liels dzīvokļu trūkums, un, lai to normalizētu, vietējie iedzīvotāji tika aicināti celt ģimenes mājas. Arī es paklausīju aicinājumam un 1955.gadā pieprasīju Gulbenē apbūves gabalu un uzcēlu ģimenes māju Vidus ielā 16. Uz ierādītā zemes gabala iestādīju augļu kokus un iekopu sakņu dārzu. To visu darīju sevis nodrošināšanai vecumdienās.
Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas valstī notika privatizācija. Privatizēta tika arī pilsētas meliorētā zeme, kas atrodas blakus manam zemes gabalam. 2007.gadā uz privatizētās bijušās pilsētas zemes tika uzsākta veikala “Elvi” telpu un privātmāju celtniecība un meliorācijas grāvju aizbēršana. Līdz ar to ceturtās daļas pilsētas teritorijas ūdeņi vairs nesaplūst grāvī, bet gan uz manas zemes. Tika iznīcināts mans augļu koku un sakņu dārzs. Par šo gadījumu vairākkārt esmu vērsies pašvaldībā, bet rezultāta nav. Pašvaldība nepamatoti aizbildinās, ka tā neesot viņu kompetence, bet civiltiesisks strīds starp divām fiziskām personām, kas risināms sarunu ceļā vai tiesā. Nekādu strīdu ar blakus esošo zemes īpašnieku, kas aizbēra grāvjus, man nav, bet gan vēlos, lai pilsēta sakārto savu meliorācijas sistēmu un pārtrauc savu ūdeņu noplūdināšanu uz manas zemes.
Latviešiem ir sakāmvārds – “Veco aku ātrāk aizbērt nevar, pirms nav izrakta jauna”. To var attiecināt arī uz šiem aizbērtajiem grāvjiem. Ja grāvju aizbēršana bija nepieciešama veikala “Elvi” un privātmāju celtniecībai, tad pilsētas ūdeņu aizplūdināšanai bija jāatrod cits risinājums, bet ne tie jānoplūdina uz privātās zemes. Dīvaini ir tas, ka pilsēta neuzskata par savu pienākumu saglabāt meliorācijas grāvjus, bet kopš 2007.gada ir vairāki solījumi stāvokļa uzlabošanai. Pēdējais solījums tika izteikts 2010.gada 27.augustā. Tad tikšot risināts jautājums par Vidus ielas un veikala “Elvi” lietusūdens novadīšanu tieši sistēmā. Tā kā ar solījumiem dzīvot vien nevar, tad uzrakstīju atgādinājumu novada domei par tā nepildīšanu. Uz atgādinājumu Gulbenes pilsētas pārvaldes vadītājs Andis Caunītis paskaidroja, ka 2013.gadā šis pasākums tikšot realizēts. Arī šim solījumam es neticu.
Jūnijā būs pašvaldību vēlēšanas. Tiks ievēlēta jauna dome, un tā par iepriekšējās domes solījumiem neko nezinās. Atkal viss sāksies no jauna. Man jau ir 87 gadi, un otru mūžu jau nedzīvošu. Atliek pašvaldībai tikai gaidīt, kad šis jautājums atrisināsies pats no sevis. Nebūs tai jātērē budžeta līdzekļi, varēs saviem darbiniekiem maksāt labas algas, kā arī nesabojāt attiecības ar savējo – zemes īpašnieku Romanu Adamoviču, kas aizbēra grāvjus.
Līdzīgs gadījums atkārtojās arī Purva ielā, kad 2011.gada rudenī tur ieraka kanalizācijas vadu. Pirms tam lielie ūdeņi uz Purva ielas neveidojās, bet pēc kanalizācijas vada ierīkošanas tie pārplūda uz manas zemes. Tas bija jānovērš līdz ar kanalizācijas vada ierakšanu, bet pilsētas ierēdņi domā citādāk. To jau izdarīs zemes īpašnieks, kuram tas kaitēs.
Vairākkārt ir dzirdēts, ka iedzīvotājiem pirms pensijas vecuma ir jādomā par līdzekļu uzkrāšanu un citāda veida sevis nodrošinājumu. To tiku izdarījis, bet pie mierīgām vecumdienām neesmu ticis. Tas tiek sabojāts pašvaldības un sabiedrības plaisas dēļ. Ar to nācās iepazīties man iznīcināto dārzu dēļ. Lai arī kā pašvaldība cenšas sevi attaisnot, attaisnojuma tur nav. Attaisnojumam nepalīdz no 2007.gada līdz šim brīdim ieilgušie un nepildītie solījumi. Tāpat uzskatu, ka nav ētiski no pašvaldības puses ieteikt man, 87 gadus vecam vīram, vērsties tiesā pret pilsētas meliorācijas tīklu aizbērēju. Tas jākārto pašiem domes ierēdņiem. Cik saprotu, tad starp pašvaldības ierēdņiem valda savstarpēja saliedētība, bet, kurš no viņiem nevēlēsies pakļauties vēlmju izpildei, tas varēs zaudēt iesildīto krēslu un labo atalgojumu.
Lai novērstu mana dārza applūdināšanu ar pilsētas ūdeņiem, lieli naudas līdzekļi grāvju atjaunošanai nav vajadzīgi, ja ir tikai vēlēšanās to darīt. Nekādu palīdzību no pašvaldības puses neesmu saņēmis. Katru gadu maksāju tai nodokli un iznīcināto dārza platību uzturu pienācīgā kārtībā. Man ir tāds iespaids, ka pašvaldības varasvīri savu darbu nedara un demonstrē savu varu. Tāpat uzskatu, ka spēks ir viņu rokās un kas gan ir viena veca pensionāra dārzs pret SIA “Alba” vadītāja iegribu celtniecības īstenošanai Rīgas ielā 65.
