Uz laikraksta “Dzirkstele” redakciju bija atnākusi jauna sieviete, kura sevi nosauca par Līgu un kura Gulbenē ir tikai vasarniece, viņas pastāvīgā dzīves un darbavieta ir galvaspilsētā. Līga emocionāli stāstīja un vēlāk arī rakstveidā pauda savas emocijas par kādu nepatīkamu pieredzi, kuru nupat ir guvusi Gulbenē. Lūk, šis bēdu stāsts!
“Nedzīvojam ar vīru Gulbenē pastāvīgi, bet braucam atvaļinājumā un brīvdienās kopt vecvecāku celto māju un stādīto dārzu. Ir daudzi cilvēki, kuri pēc vecvecāku nāves izlemj pārdot īpašumus, bet man šī vieta dod dzimtas spēku un savu sakņu apziņu. Vecākās ābeles dārzā palīdzēja stādīt mana toreiz trīsgadīgā mamma, bet pēc bargās 1978.gada ziemas, kurā izsala daudzi augļu koki, vecvecāki iestādīja vairākas jaunas ābelītes. Šīgada bagātā ābolu raža bija īpaši nesaudzīga pret vecajām, pēckara laikā stādītajām ābelēm, kurām pagājušās nedēļas lietū un vējā lūza zari veselām trešdaļām un ceturtdaļām. Pilsētnieki būdami, ar vīru nolēmām, ka paši galā netiekam, un, lai kvalitatīvi sakoptu ābeles, nepieciešama speciālistu palīdzība. Nopriecājāmies, uzzinot par iespēju saņemt profesionālu palīdzību augļu koku vainagu veidošanā.
Aplūzušās, vecās ābeles mums dārzā ir četras vai piecas, bet kopumā – vairāk nekā desmit ābeļu. Tā kā pastāvīgi nedzīvojam uz vietas un atbraukt darba dienās rudenī mums ir daudz sarežģītāk, ar puišiem ātri vienojāmies, ka sakopt, izzāģēt vecos zarus un nedaudz saīsināt augstumu varētu arī visām ābelēm pie reizes. Puiši nezin kāpēc izlēma sākt nevis ar problemātiskajiem kokiem, bet ar nedaudz atstatu stāvošu, kuplu trīsdesmitgadīgo ābeli un pagalmā ilgi asināja instrumentus. Tikmēr uz neilgu brīdi iegāju mājā un atgriezos, kad dzirdēju motorzāģi. Ieraudzīju tieši to brīdi, kad centrālais – vidus – zars nozāģēts nokrita zemē. Uz jautājumu „Ko jūs darāt?” puiši atbildēja, ka tas zars esot spiedis uz visiem pārējiem. Ābele izskatījās kā izvarota, kā māte, kurai nocirsta galva un atstātas tikai rokas un kājas. No ābeles palikuši tikai daži apakšējie zari kā tievi cīsiņi uz sāniem. Vienīgā ābele, kura mūsu dārzā izskatījās pēc koka, nevis kara laika invalīda, tagad ir „sakopta”. Uz jautājumu, vai tad nav jāsaskaņo tik radikāls lēmums kā puskoka nozāģēšana, speciālisti atbildēja, ka viņi labāk zinot, kā jāretina koks. Nosauca arī skolas, kurās ir mācījušies. Vai tad ainavu arhitektūra un koka ainaviskā vērtība viņiem netiek pasniegta? Kā var nepajautājot un nesaskaņojot nozāģēt puskoku? Tas būtu tā, it kā zobārsts vispirms izrautu zobu, tad pateiktu, ka tā vajag, un tad pajautātu, vai cilvēks piekrīt.
Es visu saprotu. Ka cilvēki mācījušies kokkopību, ka ir pieredzējuši speciālisti. Saprotu arī, ka vajadzēja stāvēt blakus un neatiet ne par soli. Saprotu, ka vieni par maz jautāja, bet otri – par maz skaidroja. Bet paskatos uz savu kādreiz skaisto ābeli un saprotu, ka viņai vairs neatdošu ābeles siluetu un nepieaudzēšu viducīti atpakaļ. Lieki teikt, ka dārzā problemātiskie koki palika, kādi bijuši, ir tikai vēl viena izkropļota ābele – invalīds. Piedodiet, omīt un vectēv!”
“Dzirkstele” vēlējās šajā konfliktsituācijā uzzināt otras iesaistītās personas – sertificētā arborista jeb kokkopja Ērika – viedokli. Viņš pastāstīja: “Mana specialitāte ir koku zāģēšana un koku vainagu kopšana, to esmu apguvis gan teorētiski, gan praktizējoties kā Latvijā, tā ārpus tās robežām. To daru profesionāli jau daudzus gadus. Šajā gadījumā cilvēks lūdz sakopt dārzu, kurā āboli lauž zarus. Redzēju, ka dārza koki līdz šim pilnībā izkopti nav, ja nu kādreiz zāģēts kāds apakšējais zars, lai neķeras matos. Bet to nevar saukt par kopšanu, tā ir traucējošo zaru izzāģēšana. Taču no dārzsaimniecības viedokļa reizēm ābeles apakšējais zars pat ir vērtīgāks nekā vidus, kas reizēm vecajām ābelēm izaug līdz piecu vai sešu metru augstumam. Labāk ir ābolus sasniedzamā augstumā nolasīt ar rokām, lai tie nesasistos krītot.
Klientei izstāstīju, ko nozīmē koku vainagu kopšana un kas būtu jādara, kādi zaru leņķi būtu jāsaglabā un kas ir ņemams ārā. Lielās vainagu galotnes, kurās augošajiem āboliem nevar tikt klāt ne ar kādām trepēm, parasti tiek izņemtas ārā. Turklāt, ja vainags nekad nav kopts, ābele ir ļoti bieza. Vainaga iekšējā daļā esošie āboli nekad līdz galam nenogatavojas. Tāpēc ir jāizvērtē, kurš zars ir saglabājams, kurš ne. Tikko biju izplānojis un uzsācis šajā dārzā augļu koku vainagu izkopšanu, viss apstājās jau pie pirmās ābeles, kuru biju sakopis. Jutu, ka saimniece sāk pārdzīvot. Tam galīgi nav nekāda sakara ar ābeļu kopšanu. Šīs sievietes acīs katram esošajam augļu kokam ir tik liela mentālā vērtība, ka darbs bija jāpārtrauc. Skaidrs, ka par kopšanu nevarēja būt ne runas. Vienīgi saimniece pati varēja stāvēt klāt un ar pirkstu rādīt, kura zara zāģēšanai viņa piekrīt. Taču viņa pati par tādām vēlmēm mani iepriekš neinformēja.
Jāsaprot, ka mūžīgs šajā pasaulē nav nekas, augļu dārzu ieskaitot. Vecās ābeļu šķirnes var dzīvot 40 vai 50, vai pat vairāk gadu, ja šos kokus pareizi kopj. Vecās ābeles ir potētas uz citādiem podcelmiem nekā mūsdienu augļu koki. Tāpēc tās aug tik lielas un tik mežonīgas un no smagās ražas lūst. Jo sevišķi tad, ja nav izkopts vainags. Mūsdienās visi audzē pundura un puspundurkokus, kas nekad tik lieli neizaug, tāpēc tādu problēmu vairs nav.”
