Spītējot stiprajam vējam, lietum un aukstajam laikam, 25.martā Gulbenes dzelzceļa stacijā uz atceres pasākumu svētdien pulcējās nepilns simts cilvēku – politiski represētie un viņu ģimenes locekļi, pašvaldības pārstāvji, nevalstisko organizāciju dalībnieki un citi.
Pārsvarā uz piemiņas brīdi bija pulcējušies vecāka gadagājuma cilvēki, taču to apmeklēja arī bērni un jaunieši.
Piemiņas pasākumā piedalījās arī gulbeniete Dzintra Meijere. Izsūtījumā bijusi viņas mammas brāļa ģimene. Viņas stāstīja, ka katru gadu piedalās piemiņas pasākumā, godinot gan savus tuvinieku, gan arī visu to cilvēku, kas ir cietuši izsūtījumā, piemiņu.
Arī Līvijas Priedeslaipas, kas dzīvo netālu no Gulbenes, ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. “Mēs esam no Bērzpils puses, bet atgriežoties mūs savās mājās vairs nelaida. Es katru gadu dodos uz atceres dienu pasākumiem. Šīs dienas vienmēr turu svētas. Tie bija briesmīgi notikumi, ko nelabprāt atceramies. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kas tagad sūdzas par badu, jo ēdamo var atrast jebkur. Mēs, bērni, toreiz, kad nokusa sniegs, rāpojām pa zemi un lasījām saknītes un sapuvušus kartupeļus, jo rudenī tos neviens neļāva ņemt. Man arī nav pieņemams tas naids, kas tagad valda starp cilvēkiem. Sibīrijas sādžā mēs dzīvojām ļoti daudzu tautību cilvēki, bet neviens nevienam neko ļaunu nevēlēja, taisni otrādi – centās cits citam palīdzēt, cik var,” stāstīja Līvija.
Uzrunājot klātesošos, gan Gulbenes novada domes priekšsēdētāja Sandra Daudziņa, gan arī pilsētas pārvaldes vadītājs Osvalds Lucāns uzsvēra, ka visi notikumi, ko pirms 63 gadiem piedzīvojuši daudzi mūsu tautieši, ir ārkārtīgi svarīgi mūsu tautai un mūsu pienākums ir glabāt viņu atmiņas un nodot tās nākamajām paaudzēm. S.Daudziņa piebilda, ka, mēģinot saglabāt izsūtīto cilvēku atmiņas, tiek organizētas arī starpnovadu zinātniski pētnieciskās konferences skolēniem. Diemžēl aculiecinieku ar katru gadu kļūst mazāk, tādēļ S.Daudziņa aicināja izsūtījumā bijušos cilvēkus stāstīt saviem mazbērniem un mazmazbērniem, arī kaimiņu bērniem un radu bērniem, pierakstīt savas atmiņas, saglabāt fotogrāfijas, lai nākamās paaudzes izprastu to laiku notikumus un nekad vairs to nepieļautu. “Šodien mēs dzīvojam brīvā valstī un nedrīkstam to novērtēt par zemu. Būsim modri, sargājot savu valsti, un gādāsim, lai mūsu tauta izdzīvotu! Gādāsim par savu tautu, savu zemi, un tā ir labākā piemiņa tiem, kas bija spiesti doties uz tālo Sibīriju un Tālajiem Austrumiem,” teica priekšsēdētāja.
Atmiņās dalījās arī Latvijas politiski represēto apvienības Gulbenes nodaļas vadītāja Aira Anča. “Šodien ir Māras diena, dabas atmodas laiks, saulītes atgriešanās laiks, bet pirms 63 gadiem daudzām Latvijas ģimenēm tā kļuva par tumšāko un melnāko dienu, jo pie ļoti daudzām mājām nakts melnuma aizsegā atskanēja apkaltu zābaku soļi un mājās ienāca nelaime. Svešā valodā tika izteiktas pavēles celties, ģērbties, modināt mazos bērniņus un sirmgalvjus un posties prom no savām mājām. Aiz aizvestajiem palika vien nepiepildīti sapņi, ļoti labi iekoptas saimniecības, tukšas mājas. Tajā pavasarī pat sniegpulkstenītes skumji nolieca galvas, jo nebija, kas par tām priecājas,” stāstīja A.Anča. “31 ešelons ar 1974 lopu vagoniem, kuros atradās vairāk nekā 42 000 aizvesto, ripoja prom tālumā uz Austrumiem. Latviešu aizveda uz tālajiem Sibīrijas Omskas, Tomskas un Amūras apgabaliem uz mūža nometināšanu bez tiesībām atgriezties dzimtenē. Pirmie gadi bija grūti, tie bija nežēlīgi izdzīvošanas gadi, bet gāja laiks, mainījās varas un radās iespēja atgriezties Latvijā. Svešumā palika vien ļoti daudzas kapu kopiņas. Taču atgriešanās arī nebija vienkārša. Neviens atpakaļ neveda par brīvu, bija jānopelna ceļa nauda, atgriežoties mājās, ļoti daudziem nebija kur apmesties, mājas bija izpostītas vai aizņemtas. Bet latvieši taču ir sīksta, izturīga un strādīga tauta. Man gribas teikt lielu paldies mūsu vecākiem, jo, pateicoties viņiem, mēs, bērni, jaunieši, esam dzīvi. Gribētos, kaut jaunā paaudze pārņemtu šo mūsu senču izturību, spēju cīnīties ar grūtībām, mīlestību un cieņu pret savu ģimeni, tautu un dzimteni. Tad mūsu tauta pastāvēs!”
Ar klusuma brīdi klātesošie godināja arī svešumā palikušo, kā arī to cilvēku piemiņu, kuri atgriezās, bet diemžēl vairs nav starp mums. Atceroties savu, radinieku un tautiešu smagiem pārbaudījumiem izvagotos likteņus, tika aizdegtas sveces un pie piemiņas akmens sagūla ziedi. Vēlāk dzelzceļa stacijas telpās, dziedot dziesmas, dzerot tēju un uzkožot sarūpēto cienastu, visi vēl brīdi kavējās atmiņās.
Šim atceres pasākumam ik brīdi cauri vijās doma, ka bez pagātnes nebūs arī nākotnes, ir jāatceras vēstures notikumi, cerot, ka nekad un nevienam neko tādu vairs nenāksies piedzīvot.
