Aleksejs Kuzmins vienmēr ir bijis sportisks un azartisks cilvēks. Daudzus gadus viņš startēja motokrosos, bet šogad nolēma, ka beidzot ir pienācis īstais laiks, lai pamēģinātu arī lidot. Viņš stāsta, ka sapnis par lidošanu viņam ir ļoti sens – jau bērnībā arī viņam, tāpat kā daudziem citiem, gribējās kļūt par pilotu un lidot kosmosā. Un te nu viņš ir – lidinās ar paraplānu virs Gulbenes un priecājas par skaisto skatu, kas paveras no augšas uz zemi.
Septembra sākumā Aleksejs sācis mācīties speciālā skolā Rīgā. “Braukāju uz lekcijām, daudz kas bija jāiemācās. Papildus mācījos arī pie jau pieredzējušiem pilotiem Alūksnē. Viņi man iedeva savu motoru, mēģināju dažādus spārnus. Es gribēju maksimāli ātri visu iemācīties, lai varētu pēc iespējas ātrāk lidot. Jāatzīst, ka sākumā gāja ļoti grūti. Pēc treniņiem atbraucu mājās tikpat noguris kā pēc motokrosa, taču mēneša laikā man izdevās visu apgūt. Nokārtoju eksāmenu un ieguvu pilota licenci,” stāsta Aleksejs. Tagad viņš arī aktīvi sācis lidot. “Šobrīd ķeru vēl pēdējās skaistās un saulainās dienas. Vasara, protams, lidošanai ir daudz labāks laiks, jo tad ir silti un nav tik liela turbulence, tagad lidot ir ekstremālāk, taču jālido, kamēr vēl ir daudzmaz silts laiks. Protams, arī ziemā var lidot, bet tad ir auksti.”
Tas ir tas, ko vajag
Aleksejs atzīst, ka lidošana ar paraplānu ir ļoti interesants process. “Pirms kādiem diviem gadiem es pamēģināju lidot tandēmā ar paraplāna akropilotu – pilotu, kurš gaisā izpilda dažādus frīstaila trikus. Teicu viņam, ka gribu izbaudīt visu, ko viņš māk. Tas bija kaut kas! Kad piezemējāmies, es biju gatavs bučot zemi – domāju, cik te ir labi un droši. Taču jau tad es sapratu, ka arī man pašam to vajag. Visu savu jaunību biju darbojies ar mototehniku un man tā bija tuva sirdij, bet tagad man gribējās pamēģināt kaut ko jaunu. Biju mēģinājis lidot arī ar deltaplānu, taču, kad pamēģināju lidot ar paraplānu, sapratu, ka tas ir domāts tieši man,” saka Aleksejs. Arī viņam sākumā, protams, bijis bail no augstuma, taču pamazām savas bailes pārvarējis. Tagad Aleksejs saka, ka vienlaikus tas ir nedaudz bailīgi, ekstremāli un arī skaisti.
Lidošanas process nav īpaši sarežģīts
Lidot tieši ar paraplānu Aleksejs izvēlējies tādēļ, ka tas ir vislēnākais lidaparāts, taču tas ir arī visekstremālākais, jo gaisā var veidot dažādus trikus, kaut vai salto taisīt. Arī Aleksejs jau pamazām apgūst trikus. “Apgūstu visu ļoti ātri – laikam jau tas ir tāpēc, ka šī nodarbe man tiešām ļoti patīk,” saka Aleksejs. Viņš atzīst, ka pats lidošanas process nav īpaši sarežģīts, bet ir jābūt labai izjūtai, viss labi jāpārredz un jāmāk reaģēt ekstremālās situācijās. “Stāvot uz zemes, varbūt šķiet, ka vēja nemaz nav, bet dažādos slāņos atmosfērā tas var būt un turklāt dažādos virzienos. Tāpēc kaut kas ir jāzina no meteoroloģijas un fizikas un jāizjūt lidošana, bet kopumā nemaz tik sarežģīti tas nav,” atzīst lidotājs. Viņa paraplānam ir arī motors, jo mums nav tik daudz kalnu un silta gaisa plūsmu. “Motoru iedarbini, noķer vēju, nedaudz ieskrienies un uz priekšu!”
Augstāk par kilometru Aleksejs pagaidām nav cēlies. Savukārt ilgākais lidojums ildzis apmēram 3 stundas. “Pilsēta no augšas mums izskatās diezgan maza, bet tā ir skaista.”
Popularizēs paraplanierismu
Ir iespējams ar paraplānu vizināties arī tandēmā – pasažiera krēsls un pilota iekares sistēma ir savienoti, jābūt spārnam, kurš var pacelt atbiLstošu svaru, protams, pilotam ir jābūt arī atbilstošas kategorijas licencei. Aleksejs atzīst, ka pagaidām par to gan vēl nedomā, jo ir jāuzkrāj pieredze un lidojumu stundas.
Treniņus ir uzsācis arī Alekseja dēls Valērijs. Viņš gan pagaidām vēl pats nelido, vien tiek ievilkts ar kvadriciklu trosē. “Sākumā visi treniņi sākas uz zemes. Paraplāna spārns ir jāizjūt, ir jāmāk noturēt līdzsvars un tad var sākt domāt par kaut ko vairāk,” saka Aleksejs. Viņš piebilst, ka centīsies popularizēt paraplanierismu Gulbenē. “Varbūt arī mūsu kluba biedri vēlēsies izmēģināt ar to nodarboties, jo kaut kāda līdzība jau tur ir – te tikai motors ir uz muguras,” saka Aleksejs.
