vizītkarte
Vvārds, uzvārds: Armands Zvirbulis
Dzimšanas vieta un laiks: Gulbene, 1987.gada 11.septembris.
Auguma parametri: 177 centimetrus garš, 89 kilogramus smags.
Izglītība: mācījies Beļavas K.Valdemāra pamatskolā, Gulbenes vidusskolā, beidzis Rīgas 84.vidusskolu, ieguvis bakalaura grādu, studējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, pašlaik papildus apgūst mācību kursu, lai varētu strādāt par brīvās cīņas treneri.
Nodarbošanās: jau 14 gadus – brīvās cīņas sports, trešo gadu darbojas Vācijas spēka sporta veidu klubā “Seeheim”.
Mājas: Beļavas pagastā.
Ģimenes stāvoklis: neprecējies.
Nejaukt: ar ne mazāk slaveno vārdabrāli – kino un televīzijas raidījumu režisoru Armandu Zvirbuli!
Beļavietis Armands Zvirbulis faktiski jau ir saņēmis ceļazīmi uz vasaras Olimpiskajām spēlēm Londonā, kas notiks nākamgad no 27.jūlija līdz 12.augustam. Nupat, 17.septembrī, Armands Pasaules čempionātā brīvajā cīņā Stambulā iekļuva pusfinālā, taču pēc vēlāk piedzīvotajiem zaudējumiem sacensību noslēgumā ieņēma 5.vietu. Tomēr tas bija pietiekami, lai kvalificētos Londonas Olimpiskajām spēlēm. Armands paredz, ka Londonā neies viegli, jo tur viņš sacentīsies ar labākajiem no labākajiem – pats “krējums”. “Lai uzvarētu, ir jāspēj nevis reizi, bet piecas reizes pēc kārtas tikt pāri “nevaru”,” saka sportists.
Armands uzskata, ka ceļazīme uz Olimpiskajām spēlēm ir īpaši nozīmīga vēl tāpēc, ka brīvā cīņa nebūt nav Latvijas nacionālais sporta veids, tas nozīmē, ka uz vietas ir ierobežotas izaugsmes iespējas, jo pietrūkst cienīgu pretinieku. Meistarība un pieredze taču rodas, tikai cīnoties ar pārākiem pretiniekiem. Līdz šim Latviju Olimpiskajās spēlēs brīvajā cīņā ir pārstāvējis tikai viens sportists – Igors Samušonoks 2000.gadā.
Uzvarētāju sporta veids
Armands saka, ka neko daudz jau nevajag, lai nodarbotos ar brīvo cīņu. Ne īpašu uzturu, ne materiālos ieguldījumus.
“Uzvelc šortus, čības un ej cīnies! Šajā sporta veidā nav kaušanās, laušanas, sišanas. Šī ir visprimitīvākā cīņa, kurā svarīgi, kurš kuru pirmais apgāž. Sākumā labākais palīgs ir spēks, vēlāk viltība, bet beigās – izturība,” saka sportists. Daudzi puikas izmēģina spēkus šajā sporta veidā, taču paliek tajā tikai dzimuši uzvarētāji. Pieredze tiek gūta treniņos, tas nozīmē, ka katru dienu ir jāsacenšas ar otru cīkstoni. Ja seko zaudējums pēc zaudējuma, tas atsit dūšu. Armands pirmās iemaņas brīvajā cīņā guva, trenējoties pie Dzintara Abakoka Gulbenē. Vēlāk Armandu aizvilināja uz Rīgu, kur par viņu šefību uzņēmās Visvaldis Freidenfelds. 2007.gadā Latvijā tika izveidota brīvās cīņas sportistu izlase, kurā iekļuva arī Armands. 2007.gadā viņš kļuva Eiropas junioru čempions. 2008.gadā Eiropas čempionātā Armands ierindojās 18.vietā, 2009.gadā – 16.vietā, 2009.gadā Pasaules čempionātā – 19.vietā, 2010.gadā Eiropas čempionātā – 9.vietā un Pasaules čempionātā 20.vietā.
Armands zina, kāpēc uzreiz nespēja sasniegt tik labus rezultātus, kādus no viņa gaidīja citi un pats. Ir jāsasniedz zināms vīrišķīgais briedums. Cīņas sportā tas ir vecums no 24 līdz 28 gadiem. Sportists pats smej, ka, protams, šādā vecumā spēka briedums iespējams tikai tad, ja jaunietis līdz tam dzīvo veselīgi – nelieto alkoholu, nesmēķē. Armands zina, ka šajā sporta veidā sasniegumi lielā mērā balstās uz sportista paša entuziasma. Viņš turpināja trenēties arī brīžos, kad likās – valsts netic brīvās cīņas sporta veida perspektīvām Latvijā.
Četru mēnešu sezona
Armands šobrīd pārstāv Vācijas sporta klubu. Tur brīvās cīņas sezona rit no septembra līdz decembrim – četrus mēnešus. Ir iespēja pastāvīgi dzīvot un trenēties Vācijā, bet pagaidām Armands turp dodas palaikam, lai netiktu iekavētas studijas Latvijas Sporta akadēmijā. Sacensībās viņš startē svara kategorijā līdz 84 kilogramiem. Tas nozīmē, ka dienu pirms svēršanās iepriekš jāēd zupa, kārtīgi jātrenējas, lai no organisma dabūtu ārā ūdeni un dabiskā ceļā samazināt ķermeņa svaru līdz vajadzīgajai robežai. Tālāk – jānoskaņojas uzvarēt. Reizēm viņam pietrūkstot pašpaļāvības. Tā ir problēma, kurai jātiek pāri. Savā ziņā kompleksus rada tas, ka jācīnās ar brīvās cīņas “lielvalstu” pārstāvjiem, kuriem šis ir tāds pats nacionālais sporta veids kā Latvijā basketbols, hokejs.
Tā kā Latvijā Armandam trūkst par viņu pārāku pretinieku, sportists izmanto ikvienu iespēju trenēties ārpus valsts. “Treniņos ar vājākiem sportistiem meistarību gūt nevar. Vajag arvien spēcīgākus sportistus, stiprākus par mani. Tikai tad var sasniegt izaugsmi,” skaidro Armands. Tieši tāpēc šogad viņš pēc paša iniciatīvas jau divas reizes bija devies trenēties pie draugiem uz Dagestānu. “Tur brīvā cīņa ir nacionālais sporta veids. Tur vienā sporta zālē ir iespējams satikt vairākus olimpiskos čempionus. Kad “vienā zupā ar viņiem vāries”, ir jūtams rezultāts,” saka Armands. Viņam autoritatīvākā brīvajā cīņā ir Kaukāza skola. Savas latvietim netipiskās ārienes dēļ Armandam, atgriežoties mājās no Dagestānas, lidostā nācās piedzīvot kuriozu – personāls nespēja noticēt, ka viņš ir latvietis un negribēja viņu laist projām no valsts.
Bez traumām neiztikt
2008.gadā Armandam bija ceļgala operācija sarautās saites dēļ, pusgadu nācās dzīvot mājās un par aktīvu sportošanu aizmirst. Arī pagājušajā gadā Armands sporta traumas dēļ nevarēja sevi pilnībā parādīt. Taču nu viņš ir ticis uz ceļa. “Šī bija viena no retajām vasarām, kad es tikpat kā netiku atbraukt uz mājām Beļavā. Viena sporta nometne sekoja otrai,” ar prieku saka Armands.
Viņš pieļauj, ka mūža otrajā pusē atkal sāks just vecās traumas, tomēr uzskata, ka šobrīd ir vērts par to nedomāt. Smaidot sportists saka, ka cīkstoņa vizītkarte ir ausis. “Jebkuram cīkstonim ir “aplauztas” ausis,” saka Armands.
Par Armandu
Dzintars Abakoks, pirmais treneris: – Armands no astoņu gadu vecuma trenējās pie manis piecus gadus un atšķīrās no visiem ar savu apbrīnojamo mērķtiecību. Viņš ļoti rūpīgi pildīja visus manus norādījumus. Mācoties viņš attīstījās sportā arvien tālāk. Interesanti, ka viņš uz brīvās cīņas nodarbību pirmo reizi atnāca nejaušības dēļ. Armands pavēra durvis un jautāja, kur te var trenēties boksā. Tas izrādījās liktenīgi.
Intars Liepiņš, bērnības draugs: – Pirmie bērnības mači Armandam notika vasarās, kad pusdienas pārtraukumā cīkstējās ar gatera strādniekiem, pelnot mums konfektes un limonādes. Jau toreiz viņš visus nolika uz lāpstiņām. Viņam ir talants un cīnītāja raksturs. Bērnībā Armandam bija jāizvēlas vienu no diviem aicinājumiem – mūzika vai sports. Viņš izvēlējās otro. Šodien varam lepoties ar viņu. Prieks, ka šo sportistu finansiāli atbalsta Gulbenes novada dome.
