“Dzirksteles” redakcijā saņemti vairāki satraukti telefonzvani no skolas vecuma bērnu vecākiem.
“Dzirksteles” redakcijā saņemti vairāki satraukti telefonzvani no skolas vecuma bērnu vecākiem. Viņi, savu vārdu nenosaucot, stāstīja par to, ka it kā Gulbenē par modes lietu esot kļuvušas “gladiatoru cīņas” vai, pareizāk sakot, kūdīšana publiski kauties skatītājiem par prieku.
Kautiņi notiekot pēc mācību stundām dažādās klusās vietās pilsētā. To dalībnieki – “gladiatori” un skatītāji – esot dažādu pilsētas skolu skolēni.
Kauties liekot puikām, kas nemaz nejūt savstarpēju nepatiku un vēlmi viens otram pierādīt savu pārākumu. Taču kūdītāji darbojoties tik ilgi, kamēr panākot savu. Lietā tiekot likta psiholoģiska iespaidošana, Gadoties, ka puiku, kuram likts kauties, pārējie skolēni pēc stundām uz rokām iznesot no skolas. Un tad puika ir fakta priekšā – kaujies vai arī par atteikšanos piedalīties izrādē “piesitīs” pašu. Un tas būs daudz sāpīgāk.
Aptaujājot skolēnus un viņu vecākus, kā arī vairākus pedagogus, laikrakstam neizdevās gūt pilnīgu apstiprinājumu šai informācijai. Ir vienīgi baumas un informācija par atsevišķiem kautiņiem. Iespējams, bērni kautrējas par šo problēmu vai arī pārprastā varonībā patieso informāciju noklusē.
Adrenalīns uz citu rēķina – netīra lieta
“Dzirkstele” par šo problēmu iztaujāja Gulbenes Izglītības pārvaldes vadītāju Liānu Jansoni. Arī viņai bija savs viedoklis: “Pusaugu zēni meklē sev izklaides. Viņiem vajag adrenalīnu. Daži bērni ir gatavi izmantot vienaudžus savu psiholoģisko vajadzību apmierināšanai. Mums, pedagogiem, vajadzētu nodrošināt, lai zēni šo adrenalīnu dabū kaut kur citur. Bet viņi negrib! Nevēlas apmeklēt ne basketbola, ne kāda cita sporta veida treniņus, ne jaunsargu nodarbības. Ir bērni, kas nevēlas piepūli, vēlas tikai baudīt dzīvi. Diemžēl ar dzīves baudītājiem ir pilni cietumi. No tiem, kas citus grib izmantot savā labā, rodas noziedznieki.”
L.Jansone uzskata, ka jāstimulē vairākums nepakļauties mazākumam, kas pamudina citus iesaistīties šādā nepieņemamā adrenalīna saņemšanas veidā – “gladiatoru cīņās”.
“Īsti vīrišķīgs ir tas zēns, kas atsakās no “gladiatora” lomas. Vecākiem ir jāmāca savus bērnus nepakļauties pazemojumiem. Tie, kas citiem liek kauties, taču uzvedas kā vergturi. Likt kauties, lai varētu vērot šo procesu, tas ir briesmīgi. Tā ir cilvēka pazemošana,” saka L.Jansone.
Viņa uzskata, ja tiešām Gulbenē puikas ir iedibinājuši kūdīšanu publiski vērojamiem kautiņiem, tad “šī lieta jau pašos pirmsākumos ir netīra”. Ko darīt? L.Jansone saka, ka daudz kas ir atkarīgs no vecāku attieksmes. Viņa stāsta: “Dānijā ir kāda privāta skola, uz kuru vecāki labprāt sūta mācīties bērnus, jo tur ir īpaša kārtība. Tur katru savu pat netīšo pārkāpumu skolēns izjūt tieši – kā cēloni un sekas, piemēram, nokavējot ierašanos uz mācību stundu, skolēns tiek norīkots konkrēta fiziska darba veikšanai (zemes rakšanai, veicot noteiktu darba apjomu). Cēlonis un sekas. Varbūt tieši tur ir vaina, ka mēs saviem bērniem neliekam izjust šo kopsakarību?”
Noklusējot vardarbību, rodas nedroša sabiedrība
Bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks “Dzirkstelei” šo situāciju komentē tā: “Ja ir aizdomas par vardarbību vai jau notikusi vardarbība, pieaugušie nedrīkst to visu lēnprātīgi noskatīties no malas. Ir stingri jāreaģē un jāattur. Reizēm nelokāma pieaugušo rīcība var problēmu apturēt. Ar bērnu pārprastu varonību ir jācīnās ļoti asi, lai vardarbību nepieļautu jau pašā saknē. Ja nu kāds kautiņā neveiksmīgi krīt un tiek sakropļots vai, nedod Dievs, aiziet bojā? Protams, gadās, ka pusaudži sakaujas, taču to nevar pārvērst par sistēmu. Tas jau nebeigsies šajā vecumā ar to, ka sakaujas un viss. Paliks aizvainojums. Vēlāk puiši ies uz ballēm un tad viss turpināsies. Tad jau viena jauniešu grupa ies karot ar otru, pēc tam būs jāatmaksā, jāatriebjas. Līdz ar to sabiedrība kļūs nedroša. Rezultātā šodienas pieaugušo vienaldzība rītdienas jauniešu sabiedrību padarīs vardarbīgu. Jau šodien ar pusaudžiem, sevišķi tiem, kas citus kūda kauties, ir jārunā par to, kurp var aizvest viņu turpmākais dzīves ceļš, un jāatgādina, ka viņi var izvēlēties – izpostīt savu dzīvi vai veidot to veiksmīgu. Iespējams, dažam būtu derīgi aizbraukt ekskursijā uz Cēsu koloniju. Tur praksē ikviens var pārliecināties, ka diezin vai gribētu jaunību pavadīt tik kriminālos apstākļos.”
Nemācoties pamatskolā, savu dzīvi noraksta
A.Baštiks uzskata, ka šobrīd bērniem, kas mācās pamatskolā, ir jāliek skaidri apzināties – ja netiks līdzi mācībās, tad bērns savu turpmāko dzīvi ir gandrīz neatgriezeniski norakstījis.
“Grūti ir bērnam likt to saprast, ja audzināšana ir ielaista un ja skola nejūt bērna vecāku atbalstu,” uzsver ministrs.
Viņš prāto, ka puišiem, kas mācās 7., 8., 9.klasē, gribas parādīt sevi. Ja ne ar mācībām, tad ar kaušanos. Bet, ja tā, tad varbūt jārosina puiši iet sacensties sportā. Ir taču ekstrēmi sporta veidi, kas viņus interesē. Droši vien intelektuāli aizraut puišus šajā vecumā būs grūtāk, sacenšoties, kurš no viņiem labāk rēķina vai pārzina vēstures faktus.
“Psihologam būtu jāveicina bērnu pašapziņas izpausmes pozitīvā gultnē. Ja ir tādas problēmas, iespējams, gulbeniešiem būtu jāaicina talkā kāds speciālists no Bērnu un ģimenes lietu ministrijas,” saka ministrs.
“Droši vien nesekmīgie skolēni, kam ir slikta uzvedība, ne ar ko citu izcelties neprot, kā vien vicinot dūres vai mudinot kauties tos, kam sekmes un uzvedība ir labāka. Ar negatīvu zīmogu šie skolēni arī turpina tēlot huligānus, traču cēlājus. Ar to šie bērni piesaista apkārtējo uzmanību, jo pamatproblēma ir tā, ka viņi jūtas neviena nemīlēti, nevajadzīgi. Lai to kompensētu, bērni cenšas piesaistīt sev uzmanību. Visvieglāk to var panākt, darot kaut ko sliktu,” uzsver A.Baštiks.
Jāpiedāvā saistošas ārpusstundu nodarbības
“Bērnībā es pats diezgan daudz sportoju. Ja trīs reizes nedēļā jāiet uz treniņiem, tad blēņām atlika mazāk laika. Turklāt biju noguris no fiziskās slodzes,” saka A.Baštiks. Viņš uzskata, ka Gulbenes skolām, visticamāk, vairāk jāgādā par ārpusstundu nodarbībām, ko varētu piedāvāt skolēniem.
“Jādomā, ko var piedāvāt bērniem brīvā laika pavadīšanai, lai nebūtu jārīko muļķīgās “gladiatoru cīņas”, lai varētu savu varēšanu, spēku un vīrišķību parādīt pieņemamā un saprātīgā veidā. Pedagogiem ir jārunā ar bērnu vecākiem, lai arī viņi izrunājas mājās, ģimenē,” saka ministrs.
Viņš uzskata, ka šīs problēmas risināšanā nedrīkstētu malā palikt arī pašvaldība, kurai ir dažādas komisijas, kur var analizēt situācijas un rīkoties, izstrādājot pasākumu plānu.
Latvijā bērni grib draudzīgas skolas
A.Baštiks saka, ka daudz kas ir atkarīgs no klašu kolektīviem, kā tie reaģē uz sliktiem piemēriem, pamudinājumu graut noteiktu kārtību, vispārpieņemtās uzvedības normas.
“Mēdz teikt, ka trīs procenti no kolektīva var izdarīt ko ļoti labi un arī ko ļoti sliktu, ko jutīs visi pārējie. Tā mēdz būt, ka pāris bērnu klasē, ar kuriem vecāki un pedagogi netiek galā, var samaitāt visu klasi. Savukārt gadās arī otrādi. Ja kolektīvs ir pozitīvs un veselīgi saliedēts, tad kādreiz tas labi pats tiek galā ar negatīvām tendencēm, katrā ziņā negatīvajam ir grūti izpausties,” saka ministrs.
Viņš atgādina, ka šogad Latvijā aktualizēts projekts par bērniem draudzīgu skolu. “Projektā piedalījās puse Latvijas skolu. Noskaidrojās, ka bērniem patīk tās skolas, kurās valda draudzīgums, kur bērni nav apdraudēti emocionāli, fiziski vai kā citādi diskriminēti,” saka ministrs.
P. S. Svešvārdu vārdnīcā ir rakstīts: Gladiators – Senajā Romā īpašos bruņotas cīņas veidos apmācīts vergs vai karagūsteknis, kas cirka arēnā cīnījās ar citiem gladiatoriem vai zvēriem.
