Gulbenietis Voldemārs Ieviņš atzīst, ka brīvā laika viņam ir maz, jo galdniecībā dažreiz darbojas arī sestdienās un svētdienās.
Gulbenietis Voldemārs Ieviņš atzīst, ka brīvā laika viņam ir maz, jo galdniecībā dažreiz darbojas arī sestdienās un svētdienās. Tomēr galdnieka darbs viņam ir sirdslieta, jo viss, kas top, rada skaistas emocijas gan sev, gan klientiem.
“Deviņdesmito gadu sākumā pamēģināju pīt grozus. Aizrāvos. Kādu laiku, kad aizgāju no darba mūzikas skolā, tas bija finansiāls balsts. Man nebija grūti pārdot savu roku darbu. Pinums pats par sevi man emocijas nerada, bet gan pīšanas process – kad visu sagatavo, kad vēl viss ir tapšanas stadijā. Kad pinums ir gatavs, pacilājošs ir pirmais mirklis, vēlāk to ar vieglu sirdi varu atdod draugiem, paziņām. Uzdāvināt, pārdot,” saka V. Ieviņš.
Viņš norāda, ka iemācīties pīt grozus, nemaz nav tik vienkāršs darbs. “Nezinu, vai otrreiz būtu tā pacietība sākt visu mācīties no gala. Darbs nav viegls. Bet radošs. Turklāt, darot šo darbu, iemācījos darbā būt pedantisks līdz pat sīkumiem,” saka V.Ieviņš.
Voldemārs esot pinis visu. Arī šūpuli. “Esmu pinis tīnes, veļas grozus. Pašam gan patīk vairāk nelieli darbiņi. Varbūt tādēļ, ka tos ātrāk var pabeigt. Kad uzpinu šūpuli, iztēlojos, kā tajā gulēs bērns. Tagad ar pīšanu vairs aktīvi nenodarbojos. Tam ir vajadzīgs noskaņojums. Un tāds man uznāk periodiski, tādēļ pēc kāda laika pīšu atkal,” domā V.Ieviņš.
Mūzikai vajadzīgs noskaņojums
“Kad, dažādu apstākļu vadīts, aizgāju no mūzikas skolas, atradu galdnieka darbu. Tas bija likteņa pirksts, jo man šis darbs patīk. Izgatavo skaistas durvis, un pašam zosāda uzmetas no tā, cik tās labi izskatās. Ar mūziku, vismaz Gulbenē, ir citādāk. Strādājot mūzikas skolā, tu esi atkarīgs no audzēkņiem. Ja tie ir labi un centīgi, tad vari kaut ko izveidot un iedot daļu no sevis. Tomēr ikdiena pierāda, ka maz ir šādu bērnu. Spēlēju tad, kad ir nostalģija, gan klavieres, gan tenoru. Šāda spēlēšana ir tikai savam priekam. Klausos mūziku. Vienmēr ir paticis džezs, blūzs un kantri mūzika,” saka Voldemārs.
Liek runāt kokam
V.Ieviņš uzskata, ka galdnieka darbā spēj ielikt izdomu. “Tāpat kā klūdziņas ļaujas locīšanai un pīšanai, arī koks ļaujas. Sevišķi priede. Katram kokam savs raksturs. Un mani apmierina tas, ka vienmēr viss, kas gāji caur manām rokām, ir jāatdod. Varbūt tieši šis darbs iemāca iepriecināt citus,” uzskata V.Ieviņš.
Kolekcionē dažādus zvanus
“Zvani ir nākuši no dažādām vietām. Pirmais bija sievas opapa mājās atrastais zvans. Tad arī sāku ievērot citus zvanus. Ir gan neliels baznīcas zvans, ko dāvināja priesteris, ir zvaniņi no Austrijas, Polijas, Itālijas, Romas. Keramikas zvani. Katram zvanam ir sava skaņa. Kad saņemos, varu arī nospēlēt kādu melodiju. Man gan trūkst re un fa skaņas. Tās vēl jāatrod,” saka V.Ieviņš.
