Gandrīz divus mēnešus gulbenietis Andis Caunītis pilda 10.Saeimas deputāta pienākumus. Viņš darbojas Juridiskajā un Saimnieciskajā komisijā, kā arī Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Sporta apakškomisijā un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Attīstības plānošanas apakškomisijā. A.Caunītis ir novērojis, kopš viņš atrodas Saeimā, ir pieaugusi gulbeniešu interese par Saeimas darbu, un tas viņu priecē. Viņš atzīst, būdams Saeimas deputāts, ļoti maz viens pats var atrisināt problēmas. “Esmu viena no skrūvītēm kopējā mehānismā, un, ja visas skrūvītes ir savā vietā, tad motors darbojas un transportlīdzeklis iet uz priekšu, bet vajag tikai atskrūvēties dažām skrūvītēm un, piemēram, ritenis var nokrist, tad pati labākā mašīna stāvēs ceļmalā un nekustēs ne no vietas,” ir pārliecināts A.Caunītis.
– Esat iejuties Saeimas deputāta “ādā”?
– Protams. Visus 100 kolēģus pēc vārdiem un uzvārdiem nezinu, bet ar tiem, ar kuriem ikdienā sanāk kontaktēties, ir izveidojušās koleģiālas attiecības ne tikai ar saviem partijas biedriem. Reizēm ar saviem partijas biedriem ir ne tikai lietišķas, bet arī asas un pat skarbas diskusijas. Normāls kontakts ir izveidojies ar Zaļo un zemnieku partijas pārstāvjiem, frakciju “Visu Latvijai” un “Tēvzemei un brīvībai” pārstāvjiem. Ir interesanti pavērot gados jaunākus kolēģus un arī vecākus, piemēram, eksprezidentu Gunti Ulmani, kā viņi uzvedas, kādas ir viņu manieres, piemēram, plenārsēžu laikā. Jāatzīst – cepuri nost Ulmaņa kunga priekšā, jo ar pārgudrībām un nepieņemamiem priekšlikumiem viņš neiet klajā.
– Kāds ir vidējais deputāta portrets?
– Tas ir interesants – vairāk pietuvināts Rīgai, saistās ar lielpilsētu domāšanā, uztverē un analīzē, kaut gan daļai deputātu ir dzimtas saknes laukos, bet viņi ir pietuvināti Rīgai. Saeimā ir lielas personības, kurām ir savi viedokļi, un, protams, nav nemaz tik viegli nonākt pie kopsaucēja, bet tas ir tikai normāli. Sarunu veidi un formas, kā nonākt līdz kopsaucējam, ir dažādas – pieņemamas un ne tik pieņemamas. Bet tas, ka katram ir savs viedoklis un domas, ir tikai normāli, bet ar šīm domām mums ir jāmēģina identificēt vienotus mērķus. Un, ja katrs ar savām idejām un priekšlikumiem nāks un tie tiks izvērtēti, tad droši vien nonāksim pie labākā risinājuma. Vismaz tam tā vajadzētu būt.
Es mūsu valsti pielīdzinu ratiem Ēzopa fabulā, savukārt vilcēji ir valdība un pašvaldība, un, ja visi nedomās vienā virzienā un nevilks to vezumu, tad kustība būs saraustīta un vezums var apgāzties. Nevar, piemēram, teikt, ka ēnu ekonomika ir tikai ministru vai premjera problēma. Ja kāds tā domā pašvaldībā, tad viņš nav īstajā vietā. Tā ir gan valdības, pašvaldības, valsts iestāžu un institūciju kopēja problēma. Problēmas ir kopējas, un tās ir jārisina kopējiem spēkiem. Mēs gaidām, kad valdība mums iedos to vai šito. Jā, valsts ir veidota tā, lai tā palīdzētu tiem, kas nevar par sevi pastāvēt, palīdzētu bāreņiem vai dzīves aizmirstiem cilvēkiem, vientuļiem veciem ļaudīm, bet tiem, kas ir spēka gados un darbspējīgi, jāķepurojas un jādomā par sevi.
– Vai kolēģi ieklausās jūsu viedoklī?
– Frakcijas sēdēs mēs mēģinām katrs izteikt savu viedokli par darba kārtībā esošajiem jautājumiem. Lai pārliecinātu pārējos, ir jābūt stingrai argumentācijai. Tikai tāpēc, ka es tā domāju un mans viedoklis ir tāds, tas neder. Ja spēj pārliecināt kolēģus un argumentācija ir spēcīga, tad viedoklis tiek respektēts. Ja argumentācija ir slikta un nav spējas pārliecināt, tad viedoklis paliek tikai kā vienkārši izteiktas domas.
Ja kāds izsaka savu viedokli vai priekšlikumu no Saeimas tribīnes plenārsēžu laikā, bet viņa viedokli grib ignorēt, tad deputāti neklausās, savstarpēji sarunājas un izsaka replikas no zāles. Klajā veidā pauž necieņu pret runātāju. Vai to var nosaukt par demokrātiju? Nezinu. Bet tā nenotiek tikai pie mums, līdzīgas situācijas varam redzēt arī citu valstu parlamentos. Bet, ja runā par lietu, tad bieži vien zālē ir absolūts klusums, cilvēki klausās un jautājumu pārdomā. Frakcijas iekšienē kolēģi ir teikuši – nemācieties un neņemiet par piemēru pieredzējušo politiķu uzvedību vai praksi! Tas, ko un kā viņi reizēm dara, nav tas pareizākais.
– Vai nenomoka doma, cik ilgi būsiet Saeimas deputāts?
– Par to es aizdomājos tajā brīdī, kas piekritu būt par Saeimas deputātu. Statistikā jau varam paskatīties, kāds ir vidējais valdības laiks mūsu valstī, un tas salīdzinoši ir ļoti mazs. Mūžīgs jau nav absolūti nekas. Kas mums ir ļoti pastāvīgs? Nav nekā pastāvīgāka par pārmaiņām. Izdzīvos, kas pārvērtīsies un mainīsies. Nevis stiprākais, bet tas, kas māk pielāgoties apstākļiem.
“Man nav pieņemams, ka Saeimas deputāti nestrādā vienotam mērķim, lai mums visiem būtu labāk.”
Andis Caunītis
– Iedzīvotāji ir aicinājuši vai lūguši jums nebalsot par kaut kādiem priekšlikumiem?
– Jā. Ja kāds vēlas ar mani sazināties, tad to var darīt, arī rakstot uz manu e – pastu “Andis.Caunitis@saeima.lv”. Pirms budžeta izskatīšanas man atnāca vēstule, kurā tika lūgts padomāt par tiem, kuriem zāles ir jālieto katru dienu. Ja gadījumā tām palielina PVN, tad cena celsies un zāles nebūs pieejamas vai arī tie, kas ir valsts dotētie medikamenti un kuriem nepieciešams līdzfinansējums, var ietekmēt cilvēka ārstēšanos. Protams, šādi lūgumi emocionāli un morāli ietekmē un iedarbojas.
– Jautājumi, kas skar veselības aprūpi, vienaldzīgu neatstāj gandrīz nevienu.
– Diezgan maza daļa cilvēku maksā sociālo maksājumu, bet attiecībā uz veselības aprūpi mēs visi gribam no šī groza kaut ko saņemt. Mēs visi ceram uz neatliekamo medicīnisko palīdzību, uz stacionāro vai cita veida ārstēšanu un gaidām, kad nelaimes brīdī pie mums ieradīsies ārsti un tiks sniegta kvalitatīva palīdzība, bet tad, kad ikdienā strādājam gadījuma darbus vai kāds strādā ēnu ekonomikas ietvaros, viņš par to neaizdomājas, ka nodoklis, kuru vajadzētu samaksāt, ir vitāli svarīgs kādam, lai šo palīdzību saņemtu.
Mums ir nepareiza domāšana, tostarp arī man, proti, mēs pie ārsta ejam tikai tad, kad ir galīgi slikti, bet tad ārstēšana ir sarežģītāka un problemātiska. Ja rūpētos par savu veselību, tad daudz jautājumu atrisinātu pie ģimenes ārsta un slimnīcu vajadzētu mazāk gadījumos. Ja ārstēšana ir jāveic slimnīcā, tad, protams, tai ir jābūt tuvumā un pieejamai.
– Vai jaunajā darbā ir viss tā, kā bijāt ieplānojis? Vai tomēr ir bijuši pārsteigumi un kas nepieņemams?
– Milzīgi nekas nepārsteidza. Ir tik daudz piedzīvots, ka mani ir grūti ar kaut ko pārsteigt. Man nav pieņemams, ka Saeimas deputāti nestrādā vienotam mērķim, lai mums visiem būtu labāk. Es varbūt kādu apvainošu un kādam liksies nepareizi, bet man ir sajūta, ka daži strādā ar mērķi, kā patraucēt ministriem vai premjerministram, kā viņu pagrūst nost no ceļa, pasmieties, ja kaut kas kaut kur neveicas. Cinisms – tas laužas ārā un izlien tā kā īlens no maisa, un tas sarūgtina.
Gadās, ka kāds, nākot klajā ar priekšlikumu, liek aizdomāties, vai tas ir kopējam sabiedriskajam labumam vai tas ir kaut kādam šauram lokam.
– Tagad dzīvojat Rīgā?
– Īrēju dzīvokli Rīgā, jo citu variantu nav. Izbraukāt katru dienu uz Gulbeni nav iespējams. Vakaros, protams, esot dzīvoklī pēc darba domās esmu kopā ar saviem mājiniekiem Gulbenē.
– Ko vēlētu gulbeniešiem jaunajā gadā!
– Veselību, dzīvesprieku un optimistisku noskaņu! Viss jau sākas ar mūsu domām – jo pozitīvāk sevi noskaņojam, jo mums ir vieglāk dzīvot. Pats galvenais – noticēt savām iespējām un spēkam un tikt galā ar problēmām! Biežāk smaidīt, būt labestīgiem un atcerēties citus cilvēkus, tos, kuriem ir grūti un smagi!
