Pagājušajā sestdienā Gulbenes Tautas teātris ielūdza skatītājus uz pirmizrādi “Stigma”, kas tapusi pēc rakstnieces Gundegas Repšes stāsta motīviem. Skatītāju vērtējums šim sarežģītā literārā darba pārnesumam uz skatuves ir dažāds.
Luga ir stāsts par mums pašiem, tāpēc katrs no redzētā var paņemt sev vēlamo. Katrā ziņā Tautas teātris kopā ar režisori Edīti Siļķēnu ir ļāvies jauniem radošiem meklējumiem.
“Pirmizrāde ir notikusi. Manuprāt, kopumā tā izdevās par 85 procentiem. Tikai tagad aktieri arvien vairāk piepildīs savu tēlu un izrādi. Tikai nonākot saskarsmē ar skatītāju, ir saprotams, kas ir jādara mazliet citādāk, kas jāpapildina, lai skatītāji lugas domu uztvertu labāk. Vienam skatītājam izrāde patika, otram – ne. Paldies Dievam, ka ir tik dažādi viedokļi, jo jebkuras izrādes galvenais uzdevums ir radīt skatītājos emocijas un pārdomas. Skatītājam ir viegli. Viņš atnāk uz izrādi un kā no profesionāliem aktieriem uzreiz gaida, lai viss būtu perfekti augstākajā līmenī, bet aktierim ir vajadzīgs laiks, lai iejustos un iedzīvotos tēlā un izrādē. Tāds ir katras izrādes ceļš,” saka režisore. Viņa vienmēr gan sev, gan aktieriem izvirza jaunus uzdevumus. To apliecināja arī šis iestudējums, kas no visiem ir prasījis ļoti daudz enerģijas.
Tas ir stāsts par mīlestību, tās trūkumu, patiesām jūtām un kaislību, kurā risināta dzīves un mūžības tēma. Luga neatstāj vienaldzīgu, bet liek padomāt.
Izrāde vēl jāiespēlē
Tautas teātra aktrise Anita Birzniece, kura lugā atveido Malles lomu, atzīst, ka izrādes kopsajūta ir laba. “Pirms pirmizrādes man pašai nebija izrādes sajūtas. Bija fragmentāra sajūta, ka tagad mēs braucam ar autobusu, tagad man jādara tas, bija ļoti tehniska sajūta. Pēc pirmizrādes pirmās trešdaļas nospēlēšanas sapratām, ka to, ko tobrīd varējām, arī izdarījām. Nekādu lielo kļūdu nebija. Es ar nepacietību gaidu to brīdi, kad mēs šo izrādi iespēlēsim,” saka A.Birzniece. Viņa uzskata, ka izrāde ir brīnišķīga ar to, ka viens ir vizuālais aspekts, bet otrs – zemteksts, kas ir otrā plāna vēstījums. “Šis vēstījums mums vēl ir jāatrod, jo šobrīd vēl esam tādi paplakani. Man pašai bija ļoti interesanti strādāt pie šī iestudējuma. Tajā jau tā nav daudz teksta, bet daļa no tā atmira pati par sevi. Tajā brīdī, kad mēs vairāk visu izteiksim ar ķermeni, mīmiku, skatienu un mizanscēnu, tādējādi nododot informāciju skatītājiem par notiekošo, vārdu būs vēl mazāk. Tas ir fantastiski, ka mūsu teātrī ir iespēja spēlēt dažādas izrādes, tēlus un lomas,” saka A.Birzniece.
Linda Smagare, kura ir Tautas teātra fane, uzskata, ka izrāde bijusi aizkustinoša, bet dažas vietas viņa īsti nesapratusi, tāpēc lieti noderējis aktrises Astrīdas Vilciņas skaidrojums. “Manuprāt, šī izrāde bija domāta vecāka gadagājuma cilvēkiem. Viņi šo izrādi saprata labāk nekā mēs, jaunieši. Kad aktieri sāka dungot “Pūt, vējiņi!” melodiju, sākumā nesapratu, kāpēc tas tiek darīts. Tikai teksts atklāja, ka tās ir ilgas pēc mājām, pēc Latvijas. Tas izvērtās par ļoti aizkustinošu mirkli,” stāsta L.Smagare. Savukārt sirtaki dejojums viņai atsaucis atmiņā aizsaulē aizgājušo aktrisi Inesi Stalidzāni, jo šī deja bijusi viņas iznāciens. “Šī izrāde krietni atšķiras no iepriekš skatītajām Tautas teātra izrādēm. Esmu pārliecināta, ka šim iestudējumam būs panākumi. Tā būs īpaši interesanta arī tiem, kas nav latvieši, tāpēc to varēs izrādīt arī citās valstīs, jo tajā ir daudz starptautiska – dziesmas, videoprojekcijas,” piebilst Linda.
Ar redzēto esmu apmierināta
“Meita Inga, kura izrādē atveido Viktorijas lomu, mani bija noskaņojusi dažādām izjūtām, bet es ar redzēto esmu apmierināta. Viņa man iepriekš īsumā izstāstīja arī lugas sižetu, tāpēc zināju, uz ko es eju. Tā kā esmu vecāks cilvēks, man izrādes sākumā traucēja dūmi, bet tad sapratu, ka tā ir domāta migla. Bija arī šādas tādas neveiklības, bet visumā man izrāde patika,” vērtē skatītāja Aira Anča. Viņa gan piebilst, ka neesot mistisku darbu cienītāja, tāpēc vairāk iecienījusi reālus, tā sakot, zemei tuvākus iestudējumus. “Tomēr es lugu pieņēmu. Arī aktieri bija katrs piemērots savai lomai. Teātra režisore Edīte vienmēr iet dažādus meklējumu ceļus. Tas ir labi. Man kā vecākās paaudzes pārstāvei vairāk patīk klasika ar vēl nopietnāku saturu, bet arī šajā iestudējumā viss bija ņemts no dzīves. Diemžēl neesmu G.Repšes darbu fane, bet rezultāts ir labs. Manai 16 gadus vecajai mazmeitai, piemēram, izrāde ļoti patika,” saka A.Anča.
Par notikumu tas neizvērtās
Sīmanis Homčenko no Gulbenes ir kritisks. “Man pirmizrāde kopumā par notikumu neizvērtās. Dramaturģija ir dramaturģija. Luga ir laba, atradumi – interesanti. Neslēpšu, esmu nedaudz vīlies. Arī ar kolēģiem nospriedām, ka laikam kaut kam tādam esam par veciem. Cilvēki, kuri nebija iepriekš lasījuši G.Repšes stāstu, īsti neuztvēra lugas jēgu. Kā ir jārunā aktierim uz skatuves? Tā, lai dzird arī pēdējās rindās sēdošie skatītāji. Šoreiz viņi redzēja tikai kustības un melodijas. Es sēdēju ceturtajā rindā un visu nespēju saklausīt, lai gan nemitīgi spicēju ausis. Uzskatu, ka šī ir monoizrāde, nevis domāta lielai zālei. Ir jārēķinās, ka zāle ir pilna ar cilvēkiem. Jebkuras dramaturģijas noteikumu prasības ir runāt tā, lai dzird visi,” uzskata S.Homčenko.
