vizītkarte
Vārds, uzvārds: Indra Strade.
Dzimšanas dati: 30 gadus veca, pēc horoskopa – Gaiļa gada Ūdensvīrs, dzimusi Gulbenē.
Izglītība: beigusi Stradu pamatskolu, mācījusies Gulbenes vidusskolā, beigusi tagadējo Gulbenes Valsts ģimnāziju, ieguvusi bakalaura grādu publiskajās tiesībās un maģistra grādu valsts tiesībās, studējot Policijas akadēmijā.
Darba pieredze: Policijas akadēmijā strādājusi par metodiķi dekanātā, Rīgas rajona padomē – par juristi, tagad pirmo gadu – Gulbenes pilsētas pārvaldē par juristi.
Ģimenes stāvoklis: mamma
3 gadus vecajam Kristiānam Danielam un 2 gadus vecajam Kārlim Ivaram.
Dzīvesvieta: Stradu pagasts.
Hobijs: patīk lasīt grāmatas par psiholoģiju, adīt, tamborēt, gatavot ēst ar nosacījumu, ka neviens nemaisās pa kājām, audzēt puķes dārzā un pļaut zālāju, pa kuru kopā ar bērniem var staigāt basām kājām.
Ģimenes dienā šosvētdien Indra Strade būs kopā ar saviem dēliem un vistuvākajiem radiniekiem. Patiesībā viņiem nav vajadzīgs īpašs iegansts kopā būšanai. Ģimene, mīļie cilvēki – tā ir Indras dzīves pamatvērtība. Tai pakārtots viss pārējais. Šķiet, Indra nav karjeriste un nevēlas tāda būt, kaut arī ieņem prestižo un atbildīgo Gulbenes pilsētas pārvaldes juristes amatu.
– Jums bija veiksmīga karjera Rīgā, kāpēc tomēr atgriezāties Gulbenē?
– Jā, laikam gan nebiju domājusi par atgriešanos dzimtajā pusē. Strādājot Rīgā, piedzima pirmais bērniņš. Tad gaidīju otro. Braucu auklēt bērnus pie mammas uz Stradu pagastu. Pēc bērnu kopšanas atvaļinājuma beigām kļuvu bezdarbniece. Bija jādomā par maizes pelnīšanu. Redzēju ierobežotās darba iespējas mazpilsētā manā specialitātē. Tomēr vēlējos nezaudēt profesionālās iemaņas. Meklēt darbus motivēja arī nepieciešamība uzturēt dēlus. Lai gan, godīgi sakot, es ar prieku paliktu mājsaimnieces statusā. Taču šobrīd to atļauties nevaru, jo savus dēlus audzinu viena pati. Pieteicos pretendentu atlasei uz Gulbenes novada domes jurista vietu. Tur mani neizvēlējās, šo amatu ieguva Inta Bindre. Tomēr mani pamanīja un uz pārrunām uzaicināja Gulbenes pilsētas pārvaldes vadītājs Osvalds Lucāns. Un tā es bez “blata” dabūju darbu pilsētas pārvaldē. Vēlāk izrādījās, ka esmu iejaukta pa vidu ne visai patīkamā konfliktā starp iepriekšējo pilsētas pārvaldes juristu Guntaru Sīmani un pārvaldes vadītāju Osvaldu Lucānu. Man jau liekas, ka tas bija jāatrisina bez tiesas starpniecības – vienojoties savstarpējo pārrunu ceļā. Taču nu viss ir beidzies, ir panākts izlīgums. Man pret G.Sīmani kā savu priekšteci nav pretenziju, paldies viņam par „mācībstundu”, ko nācās apgūt, risinot konfliktsituāciju!
– Jums nav bijis viegli…
– Zinu, ko nozīmē meklēt darbu. Izglītība vien neko nenozīmē, ja nav praktiskās pieredzes. Svarīgas ir arī svešvalodas zināšanas. Protams, lauku novados darbu atrast ir vēl grūtāk nekā galvaspilsētā. Ir bijuši brīži, kad arī man burtiski nolaižas rokas un raudu spilvenā. Taču, kad mani mazie puikas pienāk un samīļo mani, tad atkal zinu, ka ir jāiet, jācīnās. Slikts garastāvoklis ir pārejošs. Varbūt šodien lietus uzlīs, varbūt priekšnieks pateiks stingrāku vārdu. Taču globālā līmenī tie ir tikai sīkumi. Tālab es nodarbojos ar pozitīvo domāšanu. Es programmēju sevi uz veiksmi. Ticu, ka katram cilvēkam viss, kas vajadzīgs, atnāk īstajā laikā. Nezinu, vai tas ir pareizi, bet es zināmā mērā ļaujos notikumu plūdumam. Iekšējā miera saglabāšana palīdz sakārtot domas. Es meklēju iedvesmu, lasot par psiholoģiju, par stipriem cilvēkiem. Mani neinteresē romantiskie stāsti vai detektīvromāni. Esmu sapratusi, ka palaikam dzīvē ir vajadzīgas pārmaiņas. Piekrītu tiem, kas uzskata, ka cilvēkam nav visu mūžu jāstrādā vienā darbavietā. Tad pārņem rutīna. Man negribētos iet uz darbu tikai iešanās pēc. Pieļauju domu, ka kādreiz mana profesionālā darbība var mainīties par 180 grādiem.
– Vai jurista darbs ir piemērots sievietei?
– Kāpēc gan ne?! Es nevarētu teikt, ka mērķtiecīgi gāju uz šo profesiju. Jaunībā man bija citi sapņi – par vides inženieres vai mediķes darbu. Taču nobijos no bioloģijas un ķīmijas eksāmeniem, šie mācību priekšmeti nebija mana stiprā puse. Studijām izvēlējos vienu no variantiem. Protams, sieviete juriste zināmā mērā ir emocionālāka par vīrieti šajā pašā profesijā. Ir reizes, kad izdodas nolikt malā emocijas, ir reizes, kad tās izslēgt pilnībā nav iespējams. Protams, iejūtībai ir nozīme. Pašvaldības parādnieki, ar kuriem man iznāk strādāt, arī ir tikai cilvēki. Šodien situācija valstī ir tāda, ka viņu vietā jau rīt var nonākt ikviens strādājošais, arī es. Tomēr cilvēkam ir jādomā un jārīkojas, ja sākas problēmas. Ir jānāk un jārunā, jārisina, nevis jāgaida parādu krāšanās.
– Jums kā vāverei ritenī jāgriežas, lai paspētu būt gan mamma, gan juriste!
– Katru rītu māsas automašīnā vedam viņas bērnu uz skolu, manējos uz bērnudārzu un pa ceļam arī mani uz darbu. Vakarā atkal tādā pašā ceļā visi tiekam atpakaļ mājās. Manas divas jaunākās māsas, mūsu mamma – tie ir mani tuvākie cilvēki. Kad sāku strādāt pilsētas pārvaldē, mazajiem vēl nebija iespējams apmeklēt bērnudārzu. Ja mana mamma un māsas nebūtu mēnesi uzņēmušās auklēt manus puikas, man laikam būtu bijis jāatsakās no darba piedāvājuma. Taču mana glābējkomanda nāca talkā un viss izdevās! Brīvajā laikā arī tagad vislabprātāk esmu mājās. Kultūras pasākumus apmeklēju reti un tikai tos, kur varu būt kopā ar saviem bērniem. Piemēram, esam bijuši Bānīša svētkos. Dēliem negribas atlaist mammu kaut kur vienu. Dzīvei laukos ir savas priekšrocības, jo bērni var basām kājām skriet pagalmā, viņi zina, kāds izskatās katrs kukainītis. Taču mazus bērnus visu laiku ir jāpatur acīs. Arī tad, kad ravējam dārzu.
– Kāda jūs esat darbā?
– Pilsētas pārvaldē kolektīvā pārsvarā ir pieredzes bagāti darbinieki. Tāpēc reizēm tur pati jūtos kā bērns. Man svarīgi ir veidot labas koleģiālās attiecības, tomēr es cenšos darbu nejaukt ar privāto dzīvi.
– Vai jūs nezaudējat ticību mīlestībai?
– Viss notiek, kā tam jānotiek. Mīlestība – tā drīzāk ir veiksme. Tā netiek piešķirta par kādiem īpašiem nopelniem. Tomēr laikam gan mīlestība nepaiet garām nevienam cilvēkam. Tā atnāk tad, kad ir pienācis laiks un cilvēks tai ir gatavs. Tāpēc šajā ziņā nav jāieciklējas.
