Mētrienas pamatskolā 30.oktobrī pirmklasnieks pārvēlies pāri kāpņu margām un nokritis no otrā stāva. Laikraksts to uzzināja Madonas rajona policijas pārvaldē.
Mētrienas pamatskolā 30.oktobrī pirmklasnieks pārvēlies pāri kāpņu margām un nokritis no otrā stāva. Laikraksts to uzzināja Madonas rajona policijas pārvaldē.
“Zēns ar galvaskausa lūzumu nogādāts Madonas slimnīcā, no kuras todien pat aizgādāts uz bērnu klīnisko slimnīcu Rīgā,” informē Madonas slimnīcas ķirurģijas nodaļas ārsts Igors Aleksandrovs.
Mētrienas pagasttiesas priekšsēdētāja Ināra Krjukova, kas ir arī skolotāja Mētrienas pamatskolā, stāsta, ka zēns pārvēlies pāri margām brīdī, kad gatavojies pa tām šļūkt. “Bērni dažreiz slidinās pa kāpņu margām. Taču šim zēnam bija plecos mugursoma. Visticamāk, ka tā arī “pārvilka” puisēnu pāri margām. Pie tam viņš tanī brīdī pa kāpnēm negāja barā, bet gan viens. Nekādas grūstīšanās nebija. Tas ir nelaimes gadījums. Ka bērns krīt, tam bija trīs aculiecinieki – divi skolas puikas un apkopēja,” viņa saka.
Notikušais esot Mētrienas pamatskolā šokējis visus. Nākamajā dienā skolas līnijā ar bērniem pārrunāts nelaimes gadījums. “Arī līdz šim skolā ir runāts, ka ir jāuzmanās, lai nenotiktu nelaime. Taču bērni ir bērni. Viņi domā tā: ar mani tas nenotiks,” saka I.Krjukova.
Madonas rajona izglītības pārvaldes priekšsēdētāja Veronika Caune atzīst, ka notikušo nelaimes gadījumu noteikti jāpārrunā arī citās Madonas rajona skolās. “Elementāri tas jāielāgo katrā skolā. Jebkuriem vecākiem to vajadzētu pārrunāt ar bērniem. Bērni ir ziņkārīgi. Paliecas pāri, lai paskatītos. Varbūt arī gribēja šļūkt pa margām, bet nepaspēja to izdarīt. Soma pārvilka pāri. Protams, ka skolas mugursomas pirmklasniekiem ir smagas. Ir brīnums, kā viņi vispār var tās panest,” viņa saka.
V.Caune neatceras citu līdzīgu gadījumu, kad Madonas rajonā skolā kāpņu telpā pāri margām būtu pārkritis skolēns un guvis traumas. Notikušais esot ārkārtējs. Tikšot apsvērts, vai diviem puikām, kas ir negadījuma aculiecinieki, sniedzama psihoterapeita palīdzība. Pēc V.Caunes domām, šinī gadījumā valsts negarantē finansējumu psiholoģiskai palīdzībai, jo ir pārdzīvojums, taču vardarbības nav. Tādā gadījumā bērniem iespējams palīdzēt, izmantojot vietējās pašvaldības vai rajona padomes līdzekļus. Līdz šim šādiem mērķiem līdzekļi vienmēr atrasti gan Liezēres, gan Lazdonas traģēdijā cietušajiem.
Madonas psihoterapeite Gunta Andžāne pauž, ka “jebkura veida traģisks notikums traumē”, turklāt ne tikai aculieciniekus, bet arī tos, kas no pārstāstītā dzird par to. “Ikviens pieaudzis cilvēks, dzirdot par šo nelaimes gadījumu, noteikti nodomā tāpat kā es: ak Dievs, cik labi, ka ar manu bērnu tas nav noticis,” saka G.Andžāne.
Šinī gadījumā, pēc viņas domām, aculiecinieki noteikti ir piedzīvojuši “emocionālu vardarbību” un palīdzība būtu jāsaņem. Ja G.Andžāni kā ārsti lūgšot palīdzēt, tad viņa iespēju robežās to esot gatava darīt neatkarīgi no tā, kas finansēs šā pakalpojuma sniegšanu.
