Latvijas armijas dižkareivis Stradu pagasta iedzīvotājs Andrejs Krasiļņikovs 21.jūnijā nosvinēja savu 29. dzimšanas dienu. Viņš to bija gaidījis vairāk nekā jebkad. Līdz tam pusgadu, esot tālu no mājām – Afganistānā -, Andreja sirdi sildīja domas par meitiņu Diānu, kurai drīz būs septiņi gadi, tātad jāsākas nopietnām skolas gaitām, un viņš skuma pēc dzīvesbiedres Rendijas. Andreja prombūtnes laikā bez viņa ģimene svinēja Ziemassvētkus, jaungadu, Lieldienas. Arī mammu dzimšanas dienā Andrejam nācās sveikt pa telefonu. Toties Līgosvētkos par spīti lietum sirsniņās spīdēja saule, jo visi savējie atkal bija kopā. Kādas pārdomas Andrejā raisījis Afganistānā pavadītais laiks? Jautāts par to, vai bijušas bīstamas situācijas, vai bijis arī reāls pamats bailēm, Andrejs klusē un smaida…
Likteņa izaicinājums
– Latvijas profesionālajā dienestā esmu trešo gadu. Armijai pievērsties mani mudināja draugi un arī pašam bija interese. Nebija vēl aizmirsies obligātajā dienestā pavadītais gads. Un tā, kaut man ir arodizglītība un esmu arī strādājis izvēlētajā metinātāja profesijā, nolēmu pamēģināt atgriezties armijā. Viss notika. Ir aizvadīta arī mana pirmā miera misija – pusgads Afganistānā, dienot eskorta un apsardzes rotā, piedaloties Farjabas provinces rekonstrukcijā Gormačas rajonā, Meimenas pilsētā. Biju viens no četriem Gulbenes novada pārstāvjiem, kas dienēja tur. Pavisam no Latvijas tur bija norīkoti vairāk nekā 100 karavīri.
Grūtākais pārbaudījums
Afganistānā es kā algots karavīrs piedalījos dažādu uzdevumu veikšanā, gan apsargājot bāzi, gan veicot pienākumus ārpus tās. Ilgākais laiks, ko man nācās pavadīt ārpus bāzes, bija mēnesis. Tas pagāja kalnu apvidū. Ir jābūt optimistam, kas vienlaikus visu uztver nopietni un gatavs jebkam jebkurā brīdī. Arī karstumam! 47 grādi bija lielākais karstums, ko piedzīvoju. Latvietim diezgan neierasti. Tomēr latvietis ir cilvēks, kas ātri pie visa pierod un prot piemēroties dažādiem apstākļiem. Kad ir nakts dežūra, jābūt modram, kad ir laiks naktsmieram, jāguļ. Man nav problēmu ar miegu. Karavīram svarīgi, lai mājās viss būtu labi. Ja tur neiet gludi, tad svarīgi par to izrunāties. Armijā svarīga ir pleca sajūta. Pusgada laikā mēs visi cits citu pietiekami labi iepazinām. Daudziem līdzi bija kāds talismans. Arī man – draugu līdzi dota Svētā Nikolaja neliela svētbilde.
Pārsteidzošs atklājums
Šajā zemē ar košām magoņu pļavām mēdz būt arī vēsākas dienas! Afganistānā redzēju arī ziemu – sniegu februārī. Tas turpinājās apmēram nedēļu. Naktī tad gaisa temperatūra bija mazliet zem nulles. Taču kopumā jāsaka – tur gandrīz visu laiku ir vasara. Pārsteidza afgāņi. Viņus nekad līdz galam nav iespējams izprast. Tā ir cita mentalitāte. Daži ir ļoti draudzīgi un nebeidz atkārtot vēl un vēl, cik nozīmīgu draugu tavā personā iemantojuši. Sarunājāmies savā starpā angliski, kā arī ar tulka palīdzību. Starp afgāņu armijas karavīriem sastapu arī tādus, kas tieši pateica, ka viņiem nepatīk svešas armijas klātbūtne viņu zemē. Visi afgāņi nav vienādi. Viņu bērniem ir brīvā audzināšana. Skraida savā vaļā. Afganistānā jūties kā iemests atpakaļ laikā – apmēram 14.gadsimtā. Afgāņi ir ticīga tauta, un Korāns viņiem ir svēts. Tas izpaužas arī sadzīves tradīcijās. Ir nerakstītas tradīcijas, kā, cik augstu virs jostasvietas rokās turēt Korānu, kur to glabāt mājās. Man ļoti gribējās paviesoties kādās afgāņu mājās, tomēr karavīra priekšraksti man liedz šādu iespēju.
Izklaides armijā
Mums nebija nekādu tusiņu vai ballīšu parastajā izpratnē. Arī atslābināšanās ar alkohola palīdzību pilnībā tika izslēgta. Toties mums bija iespēja apmeklēt pirti, skatīties kinofilmas, izmantot internetu. Regulāri apmeklēju “Dzirksteles” mājas lapu, tur mani interesēja pirmām kārtām copes lietas, medības un kriminālziņas. Biju lietas kursā par visu jaunāko. Izturēt atšķirtību no tuviniekiem palīdzēja tas, ka varējām zvanīt savējiem uz mājām. Izmantoju katru iespēju. Varējām arī rakstīt vēstules. Meitai nosūtīju kartīti.
Vērtīgākie suvenīri
Uz mana klēpjdatora vēl ir Afganistānas putekļi. Datora atmiņā man ir saglabātas digitālās fotogrāfijas no misijas. Mājiniekiem pārvedu arī afgāņu nacionālos tērpus, galvassegas.
Izvēles brīvība
Tagad līdz 26.augustam man ir brīvlaiks, iespēja atslēgties no spriedzes. Par sevi varu teikt – pārslēdzos uzreiz, līdzko ierados mājās. 26.augustā atgriezīšos armijā, Ādažos. Tad sekos mācības. Kā veidosies mana turpmākā dzīve, prognozēt ir grūti. Profesionālā dienesta laikā karavīru izvērtēšana notiek katru mēnesi. Tiek vērtēts veselības stāvoklis, tas, ko spēj, kādi ir panākumi dienesta laikā. Karavīram ir jāpielāgojas jebkurai situācijai. Es būtu gatavs no jauna doties miera misijā, arī uz Afganistānu. Tas ir darbs, kas man liekas interesants.
