Gulbenietis Laimonis Aumeisters nevar iedomāties savu dzīvi bez atkal un atkal jaunu kalnu virsotņu iekarošanas. Šī ir aizraušanās, kas paņem cilvēku savā varā un vairs neatlaiž. Tā ir cilvēka un dabas mērošanās spēkiem, kur galvenā balva ir uzvara cilvēkam pašam pār sevi. Šoreiz Laimoņa ceļojuma mērķis bija Venecuēla, lai tur uzkāptu Bolivara virsotnē, kas atrodas Andu kalnos un ir 5007 metrus augsta. Pēc starptautiskās kalnu virsotņu klasifikācijas tā ir tehniski sarežģītākā.
“Mēs vienmēr katrā valstī, ko apmeklējam, cenšamies uzkāpt augstākajā kalnu virsotnē. Šoreiz kāpām piecu cilvēku grupa un indiāņu izcelsmes gids – students, kurš studē literatūru, bet kalnos kāpšana ir viņa vaļasprieks. Bijām pirmā grupa no Latvijas, kas kāpām Bolivara virsotnē. Mūsu gids jau bija iekārtojis bāzes nometnes, tāpēc mums par tām vairs nebija jārūpējas,” stāsta Laimonis.
Suns – ekstrēmists
Ceļā uz virsotni grupai negaidīti pievienojies nejaušs sabiedrotais, ko varētu nosaukt par ekstrēmistu. Lai kā mēģināts šo neparasto kalnos kāpēju aizdzīt, tomēr tas neizdevies. “Tas bija pavisam parasts neliels suns, kuram līdz pašai virsotnei pietrūka tikai 45 metru. Nogāžu slīpums dažviet bija 70 grādi, tāpēc dzīvniekam tik viegli nemaz neklājās. Uz to viņš norādīja ar smilkstēšanu. Mēs visvairāk baidījāmies no tā, ka suns nejauši varētu noripināt kādu akmeni, kas varētu radīt nopietnas problēmas mums visiem. Iespējams, tas bija bezsaimnieka dzīvnieks, kurš kalnos kāpa ne jau pirmo reizi, jo tad, kad domājām, kā viņš tiks lejā, suns mums vienmēr bija jau priekšā,” smejas Laimonis. Par šo varonību grupa suni ekstrēmistu cienājusi ar dažādiem gardumiem.
Ne tikai kalni
Četrās Venecuēlā pavadītajās nedēļās bijusi iespēja apskatīt arī dažādas pilsētas, ūdenskritumus. Pieveikt nedaudz zemāko Humbolta virsotni, kā arī uzkāpt Roraimas tepujā (galda kalnā). Šis tepujs slejas aptuveni 700 metru augstumā un katru mēnesi pa tā horizontālo virsmu pastaigājas vismaz 600 tūristu, priecājoties par mazām melnām vardītēm un dažādiem kalcīta kristāliem, kas nav līdzvērtīgi dārgakmeņiem, tomēr tos ir aizliegts izvest no valsts. Roraimas tepuja virsotnē robežojas trīs valstis – Venecuēla, Brazīlija un Gajana.
Problēma – noziedzība
Venecuēla ir naftas valsts, tāpēc Laimoni pārsteigusi ārkārtīgi zemā degvielas cena. “Par vienu ASV dolāru bijis iespējams iegādāties 60 litrus 92.markas benzīna, tāpēc Venecuēlā redzējām ļoti daudz vecu amerikāņu automašīnu, kas patērē nenormāli daudz benzīna. Izskatījās, ka arī transporta tehniskās apskates tur nepastāv, jo braucamie bija salīdzinoši sliktā tehniskajā stāvoklī. Brazīlijā degviela ir 40 reizes dārgāka, nekā Venecuēlā, tāpēc pierobežas degvielas uzpildes stacijās bija pamatīgas rindas,” stāsta Laimonis. Ceļotājs pārliecinājies, ka valstī, kur ir pašiem sava nafta un gāze, iedzīvotāji palaidušies slinkumā, uzskatot, ka lētāk ir visu ievest no citām valstīm, nevis, piemēram, izaudzēt pašiem.
“Lielākajās Venecuēlas pilsētās un ciematos diemžēl ir liels noziedzības līmenis. Galvaspilsētu Karakasu nemaz neapskatījām, jo tur mums ieteica būt īpaši uzmanīgiem. Drošāk varējām justies tikai slēgtajās pludmalēs,” stāsta ceļotājs. Tikai dažās vietās cilvēki zinājuši, ka pasaulē ir tāda valsts kā Latvija.
Ieteikumi ceļotājiem
Par katru apskates objektu Laimonis var stāstīt daudz, stāstījumu ilustrējot ar fotogrāfijām, bet tiem, kas paši vēlas iepazīt Venecuēlu, viņš dod vairākus ieteikumus: izraudzīties tās pilsētas, kur var justies droši, īrēt automašīnu, jo degviela ir lēta, izmantot vietējā tūrismā iesaistīto darbinieku pakalpojumus, ņemt vērā klimatiskos laika apstākļus, kā arī noteikti profilaktiski lietot tabletes, kas pasargā no saslimšanas ar malāriju. “Tās ir dārgas. Latvijā nopērkamas “Saules aptiekā”. Venecuēlā jūs labi sapratīs, ja runāsiet spāniski, bet noderīgas būs arī angļu valodas zināšanas,” piebilst Laimonis.
